|
January 7th, 2006
12:19 am Tikko izdomāju ideālo (man) attiecību (jūtu?) formulu, bet nezinu, kā tā saprotami uzrakstīt. Tātad - vissvarīgākā man ir tā apziņa, ka IR, ka NEKĻŪDOS, ka DRĪKSTU atļauties, paļauties... Vairāk man neko nevajag. Vairāk nespēju nest. Kad tā apziņa ir atnākusi, varu celties un iet, jo negribu nedz siltos pavardus, nedz bērnu čalas, nedz vecumdienu kopīgo gaidīšanu... Laikam tā.
|
Comments:
Lieliski, tieši tas, ko vecis grib dzirdēt.
Nemaz arī ne... ja tā nav viņa ideja... un izskanējusi, viņaprāt, trīs stundas par ātru...
Ai, man vismaz vienu reizi mūžā viss ir bijis normāli. Vakarā aizmigām uz dīvāna, no rīta bučojāmies un virtuvē viņš teica, ka grib, lai esmu viņa draudzene. Un viss likās tieši laikā, brīvi un nepiespiesti. Bet man gan gribas bērnus un suni un māju.
Bērniem, mājai un sunim tik reti kad sakars ar TO sajūtu... TĀ parasti tāda galīgi nepraktiska, bez pārliecības par mierīgas un rimtas rītdienas pienākšanu... Vismaz man.
Man liekas, ka zinu, ko tu domā. Par sakarsušiem ķermeņiem, kas noslīguši viens otram blakus uz dīvāna čilautrūmā, par tādu kā sajūtu reibumā, kad liekas, ka rīts nekad nepienāks. Bet rīts pienāk vienmēr.
Un tagad tai sajūtai pieliec vēl mazliet - to, kas it kā vairs nav iespējams - rīts, kad nav nedz žēl, ka otrreiz tā vairs nebūs, nedz prieks, ka ir bijis - ir tikai ... kaut kas ir, bet nezinu, kā to sauc, varbūt laime (novazāts tomēr šis vārds), nē, tad ir TĀ sajūta, kurai nosaukumu nezinu... Man TĀ bijusi tikai vienreiz... Zinu, ka atgriezt nevar, zinu, ka negribu atgriezt, bet tik ļoti kārojas TO sajūtu, tik ļoti...
From: | dzeina |
Date: | January 7th, 2006 - 12:43 am |
---|
| | | (Link) |
|
Zini, man gan laikam beidzot ir savādāk. Ka, jā, tā apziņa - bet laikam vairs negribas celties & iet. Nožēlojami, vai ne? :)
Nenožēlojami!
p.s. Turies pie tā, kamēr ir! Varbūt tā arī ir tā īstā, lielā un patiesā laime - negribēt aiziet, ne tāpēc, ka kopīgs kredīts vai bērni, bet tādēļ, ka... ir pa īstam, līdz galam, līdz mielēm... līdz elpai un ūdens glāzei - visu vērtību augstākajam mēram... p.s.p.s. Piedod, ja sanāca pārāk jau salkani.
From: | dzeina |
Date: | January 7th, 2006 - 12:49 am |
---|
| | | (Link) |
|
Es neskaidri izteicos, ko var gribēt, vēls. Nē, tās apziņas vēl nav. & nezinu, vai tieši tagad arī būs. Bet - kad būs, es, visticamāk, negribēšu nekur iet.
Tu vienmeer esi kljuudiijusies un kljuudiisies
AAMEN
atļaušos tikai pasmaidīt par Tavu komentu :)
| | zheel ka paarprati :( | (Link) |
|
vaards "vienmeer" nebija jaasaprot tik tieshi
| | | Re: zheel ka paarprati :( | (Link) |
|
arī šajā nozīmē - pasmaidīšu, tikai drusku sērīgāk (laikam, ja atkal nenošāvu greizi)
Smile like you mean it :)
ja ir apziņa, ka drīksti atļauties, var darīt visu, ko sirds liek. Iet, neiet, teikt, neteikt utt. forša sajūta tā ir, I guess.
Tik sen nav bijusi, ka sāk jau aizmirsties... Brīvība, kuru negribas izmantot...
Brīvie ir paši labākie ļaudis :)
šī brīvība, manuprāt, ir lielākā dāvana, jo to nevar nedz izcīnīt, nedz nopirkt...
jā, vienkārši vai nu ir, vai nav
| From: | deep |
Date: | January 7th, 2006 - 12:23 pm |
---|
| | | (Link) |
|
patiesa formula taas vienkaarshiibaa. |
|