idée fixe

"Tikai vieglprātīgi cilvēki nevērtē pēc ārienes. Pasaules mistērija ir redzamais, nevis neredzamais." Oskars Vailds.

"...un kuri savukārt mīlētu arī mūs un nekad neļautu mums nogrimt, to smagi nenožēlojot, kas, esiet droši, ir krietni labāk un daudz pagodinošāk nekā nogrimt, ja neviens to nenožēlo."

"Hepvērta 16. 1924"

Palīgā...

mirušam draugam neatsaka
neslēpj nobrāztu celi
neļauj lietū samirkt
šūpoties laiski

mirušu draugu aicina
žāvēties uz eļļas radiatora
kur sienāži spītē
un lielkājas notrin jēlas
kur Dieva pamesti putni
bez kauna saligzdo spraugas

mirušu draugu nepārtrauc
lai viņš runā muļķības
un piemin tikai niekus

ar mirušu draugu kāpj
uz dakstiņu jumta pasērst

ar mirušu draugu uzpīpē
un atceras sūrstošus ceļus

"Viņš [Jēzus] vienkārši ir visinteliģentākais cilvēks Bībelē, un tas ir viss! [...] Ja Dievs būtu gribējis uzdot Jaunajā Derībā paveicamo kādam ar Svētā Franciska viscaur pievilcīgo raksturu, viņš to būtu atradis [...] Taču viņš izvēlējās vislabāko, visgudrāko, visneviltotāko, vismīlošāko, visnesentimentālāko skolotāju, kādu vien bija iespējams atrast."

Dž.D.Selindžers "Zūijs"

"Tu organiski nespēj mīlēt vai saprast jebkuru Dieva dēlu, kas spējīgs gāzt apkārt galdus. Un tu organiski nespēj mīlēt vai saprast jebkuru Dieva dēlu, kurš saka, ka cilvēks, jebkurš cilvēks [...] - ir Dievam daudz dārgāks par jebkuru pūkainu un bezpalīdzīgu Lieldienu cāli."

Dž.D.Selindžers "Zūijs"

(Gribu labot vienu rupju kļūdu, kura caurstrāvo manu stāstījumu. Sākšu ar atzīšanos - es labprāt citētu no šī brīnišķīgās meitenes pierakstu burtnīcām, ja viņai tādas būtu un tas būtu daudz uzskatāmāk un īsāk, taču, tā kā man tādas iespējas nav, es mēģināšu rekonstruēt kādu no mūsu tikšanās reizēm, kas nekādā ziņā nav laba doma un ir nolemta jau pašā saknē. Bet tomēr.)

Mums ir bijušas neskaitāmas sarunas pa tālruni un kaunpilnas tikšanās solīdā kafejnīcā, kur vienmēr esmu juties vainīgs, ka sava filosofiskā (finansiālā) stāvokļa dēļ, nevaru viņai izmaksāt pat tēju, lai gan tieku mierināts ar zobgalīgām piezīmēm – es esot neiedomājami labestīgs un iekārojams dīkdienis – tas esot galvenais.
Laumiņa apsēdās pie galdiņa un paskatījās pulkstenī. Viņa bija ieradusies vismaz 20 minūtes par agru. Oficiants un vajadzības gadījumā bārmenis, kurš aiz letes stāvēdams brīžiem pārdroši klausījās nekvalitatīvu mūziku un, ja nebija, ko apkalpot, sarunājās ar mūžīgi pie bāra kvernējošajiem draugiem, šobrīd devās meitenes virzienā ar ēdienkarti rokās. Īstenībā viņi abi labi zināja, ka tas nav nepieciešams, jo Lauma šajā kafejnīcā iegriezās ārkārtīgi bieži un bija sevišķi neoriģināla un prognozējama, kad pienāca brīdis pasūtīt.
- Ledustēju ar citronu? – oficiants jautāja, tā arī nepasniedzis ēdienkarti. Viņš to teica izacinošā tonī, varētu domāt, ka tas tika darīts, lai radītu meitenē vēlmi par spīti pasūtīt ko citu, tomēr te nebija ne mazumiņa flirta, drīzāk šī nepieklājīgā viszināšana bija veids kā saīsināt abu kontaktēšanos, ne jau tāpēc, ka viņi nepatiktu viens otram, bet tāpēc, ka „es jau zinu, ko tu pasūtīsi” situācija abiem likās neparasti nogurdinoša. Lauma pamāja un oficiants apmierināti nozuda.
Gaidīdama ledustēju viņa skatījās pa logu, kuram garām gāja slikti ģērbti tūristi, kas bieži vien apstājās, lai palūkotos Laumiņai pretī. Viņai riebās tūristi, jo tie bija šausmīgi nežēlīgi, nepieklājīgi un nekompetenti cilvēki – līdz, ko ieguvuši šo statusu (vai apzināti, vai arī pavisam nejauši), tie zaudē priekšstatu par svēto, tie nepazīst intīmo un viss svešais ir apskates objekts – pat vienkārša kafejnīca, kurā noteikti jāielūkojas, pat vienkārša meitene, kura gaida savu sasodīto ledustēju – pat viņa ir iekļauta kaut kādā stulbā ceļvedī. Protams, visļaunākais, kas ar cilvēku var notikt gaišā dienas laikā ir, ja kāds tūrists grib nofotografēties ar viņu. Vēlāk viņš nokļūst tai fotogrāfiju kaudzītē, kuras ceļotāja radi un draugi padod pa apli, klausoties piedzīvojumos – te, lūk, es esmu nofotografējies tādas un tādas baznīcas (iedomājaties, viņiem arī ir baznīcas!) fonā, šajā bildē jūs redzat mani šaurā un skaistā ieliņā, kas noteikti ir ievērojama ar kaut ko (kā jau visas šaurās un skaistās ieliņas), šeit es esmu nobildējies blakus ārprātīgi simboliskam piemineklim (tagad tieši lasu grāmatas par šo tēmu, tas ir ļoti aizraujoši) un šeit blakus… t.i. kopā ar kādu meiteni.
- Nu, nu, un ko tā meitene? – viņi vaicātu.
Taču varēja būt vēl sliktāk: ja vien nebūtu šo mazo ieliņu un drūzmas, ko viņi paši radījuši, daudzi tūristi spētu puslīdz neapbūvētās vietās iedomāties savu jauno māju vai vismaz dzīvokli mājā ar smieklīgi plānām sienām, lai atpūstos no garā ceļa un tad, kad visi apraduši ar ciemiņu, palikt pavisam.

- Sveika, piedod, ka kavējos! – es uzrunāju viņu un negribīgi vilku nost jaku. – Ja es varētu, es izmaksātu, bet tu jau zini, ka man nav naudas…
Lauma neatbildēja, bet pamāja.
- Piedod, es drīkstu aiziet līdz tualetei, burtiski uz sekundi?
- Nu, beidz! Apsēdies vienreiz! – viņa juta, ka es vilcinos kā vājš orators pirms runas - meklē dažādus iemeslus, kāpēc vēl nevar sākt un pārbaudot mikrofonu skaita vismaz līdz simtam.
- Re, laikam tas aziāts ar fotoaparātu kaklā otrpus logam būs ieskatījies tevī! – es nosmīkņāju.
- Tu esi maita, īsts maita, it kā tu nezinātu… ai, labi, tu kaut ko dzersi?
- Jā, es labprāt dzeršu visu, kas nav dārgāks par latu! Vai tu saņēmi manu vēstuli, es to nosūtīju jau labu laiku atpakaļ.
- Nē, neesmu saņēmusi un zinot tevi, diez vai kādreiz saņemšu.
- Es tur rakstīju, ka…
- Nu, pagaidi. Ja jau tu nosūtīji, es izlasīšu pati visu, ko tu tur sarakstīji.
Oficiants – bārmenis pievērsās man un es pasūtīju kaut ko lata robežās.

- Viņš ir jauks, vai ne? Es domāju – viņam ir lielisks augums, viņš klausās sliktu mūziku aiz letes – vai var būt kāds vēl iekārojamāks? – Lauma vēroja oficiantu, kas nopūlējās gatavojot man labāko mazbudžeta kokteili.
- Tu esi iekārojamāka! Vismaz man tā agrāk šķita, tagad tu esi vienkārši stulba. Es godīgi sakot neesmu saticis nevienu cilvēku, kurš būtu vairāk pārņemts ar savu un citu ķermeņiem. Ak Dievs, kā tu viņus nīsti, patiesībā tu nīsti visu ķermenisko. Es tevi ļoti mīlu, bet nevaru pieņemt, ka tu visās pasaules likstās vaino cilvēka ķermeni un ķermeni vispār. Kopš tu esi pievērsusies Dievam – un tā ir neiedomājama augstprātība zinot tevi, tu es vispār atteikusies ticēt, ka cilvēks ir spējīgs arī kaut ko radīt un radīt labu, tikai tāpēc vien, ka viņam ir ķermenis.
- Mīļais, ja tu izlasītu par Ādamu un Ievu, tad…
- Tikai nesāc, labi? Ar saviem piemēriem… - es biju kļuvis agresīvs un netaisījos laist garām šo reto izdevību. – Tikai nesāc ar saviem piemēriem. Es zinu, tu domā tev pieder likumīgas tiesības būt ar Dievu un tās tev ir atņēmis kaut kāds aizvēsturisks Ādams, krizdams grēkā. Un tagad viss, kas ir turpinājums Ādamam, ir destruktīvs. Tāpēc tu neatzīsti laulību un bērnus, tāpēc tu ienīsti tūristus un to nabaga bārmeni, kas tevi mīl kā traks…
- Vai tik tu neesi greizsirdīgs? – viņa, neizlaižot salmiņu no lūpām un tāpēc zaudējot savu nevainojamo dikciju, vaicāja.
- Tu noraksti cilvēkus un ļaujies ciešanām. Tu domā, ka ar šīm ciešanām, nīkstot un klusi ienīstot visus, atgūsi tiesības būt ar Dievu?
Laumiņa pārstāja ar salmiņu bakstīt mirstošos ledusgabaliņus. Viņa iztaisnojās un skatījās man acīs.
- Varbūt tu vienkārši jūti, ka vari mani pazaudēt? Varbūt tāpēc tu runā tik daudz jauku muļķību?
Viņa atgriezās pie tējas sūkšanas, salmiņš jau sāka klukšķēt. Kādu laiku mēs klusējām.

Lauma atvēra acis. Viņu bija pamodinājis kaimiņu skaļais strīds. Meitene piecēlās pussēdus un droši vien mēģināja atcerēties sapņoto. Strīds aiz plānās sienas turpinājās. Tas nebūtu tik pretīgs un traucējošs, ja Laumiņa dzirdētu, ko viņi runā, bet viss, ko spēja saklausīt, bija divas balsis, kurām neizdodas izraisīt vārdus. Tas viesa bezcerību, viņa saprata, ka ja nepiešķirs šim balsīm kaut kādu runas spēju, strīds varētu arī nekad nebeigties. Lauma izkāpa no gultas (viņa bija nogulējusi visu svētdienu) un aizgrīļojās līdz lielajam spogulim. Vērojot sevi, viņa manīja lēnām augošu izmisumu, ko pastiprināja no pleca noļukusī lencīte. Lauma sajutās kā tipiska izmisusi meitene ar nošļukušu lencīti, vienīgais, kas viņu glāba no ārprāta, bija mierinājums, ka no aizmugures nevar parādīties vīrieša roka un uzvilkt lencīti atpakaļ, piekārtot, es nezinu – varbūt pat paglāstīt plecu. Viņa vairs nekavējās pie spoguļa un devās uz virtuvi pēc glāzes, pēc tam atgriezās guļamistabā. Pielikusi to pie sienas, viņa uzzināja, ka kaimiņu pāris svešā bet saprotamā valodā strīdas par kefīra iepakojumiem. Vecais bija pēkšņi iededzies, ka gribot dzert kefīru no stikla pudeles, pirms tam izpildot mīkstā vāciņa iespiešanas rituālu (kā vecajos labajos laikos), uz ko sieva, kurai droši vien tajā mirklī bija nošļukusi lencīte, mēģināja atbildēt ar skaidrojumiem par tetrapakām, otrreizējo pārstrādi, līdz padevās un nolamāja vīru par nostaļģijā iegrimušu kretīnu. Dīvainā kārtā viņš uzreiz nomierinājās, tā it kā būtu dabūjis daudz vairāk kā cerējis un nu Laumiņa varēja atgriezties pie savām domām.
Sapnī viņa bija puķe tukla vīreļa sasvīdušajās un mīkstajās rokas, kas karsēja un žņaudza kā nekad nedabūjis pitons. Pēc mirkļa viņa jau bija meitene tais pašās rokās, elsoja pret pašas gribu, centās izrauties, lai bēgtu, bet sapnis pārtrūka. Viņa bija mēģinājusi atsākt to no jauna un jau gluži apzināti fantazēja, ka iecērt pļauku, skrien pa trepēm, taču vairs nespēja ticēt notiekošajam. Sapnis bija beidzies un viņa tajā palikusi šī pretīgā vīrieša skavās. Uz mūžiem.
Laumiņa uzvilka peldmēteli un gaidīja, kad savārīsies tēja. Viņa pārlaida acis kabatā atrastajam papīriņam, tā bija lietošanas instrukcija krēmam pret utīm. Sadaļa „Interesanti fakti par galvas utīm” nezināmu iemeslu dēļ šķita izlasīšanas vērta:

„Līdzīgi, kā katrs cilvēks var saaukstēties, katrs var inficēties ar utīm, tas nav nekas īpašs un noteikti nekas tāds, par ko būtu jākaunas!
Galvas utis ir sīki asinssūcēji, parazītiski kukaiņi, kuriem patīk iemājot siltajos cilvēka matos. Tos īpaši neinteresē, vai mati ir taisni vai cirtoti, blondi vai tumši un, pretēji vispārējam uzskatam, utis daudz labprātāk apmetas tīros nevis netīros matos.”

Lauma vairs nejutās viena, lasot zāļu pamācību, likās, ka viņai varētu būs kas kopīgs ar visiem cilvēkiem – gaišmatainajiem, tumšmatainajiem, cirtotajiem, taisnajiem un ar visiem pārējiem. Viņa lasīja tālāk:

„Ja kādam no Jūsu ģimenes locekļiem ir atklātas utis, nenoslēpiet šo informāciju. Informējiet par to audzinātāju skolā, citus vecākus un skolas māsiņu.”

Cik brīnišķīga ir šī pamācība, kas mudina atklāties otram! Laumiņa aizvēra acis un iedomājās sevi darbā informējot kolēģus par galvas utīm, tie šīs uzdrīkstēšanās iedvesmoti, atzītos arī paši un jau drīz visa matainā pasaule smērētu viens otram krēmu, ķemmētu ārā gnīdas, apbrīnoti, cik atšķirīgi un līdzīgi viņi tomēr ir, nobērtu pa aizkustinājuma asarai un pilnībā atdotos Ziemassvētkiem.
Lauma sajuta atvieglojumu, viņa zināja, ka vajadzības gadījumā pasaules gals ir tepat aiz stūra, ja vien seko norādījumiem lapiņā. Meitene izdzēra tēju, tad vēl vienu krūzīti un devās pie ārdurvīm.

***

labi, ka atļauts uzvesties klusi
šai durvju pusē
un meitene ar skūtām padusēm
mitru galdiņu piedāvā kusli

mēs lūdzam par tiem
kas otrā pusē
tiem aiznadži struto klusi

mēs esam ar mušām -
bez spārniem tās uzvedas klusi

mēs peldam uz vienu pusi
un glābsim aiz padusēm
līdz nogursim
līdz noslīksim kopā klusi

***

trīs zēni labākajos šortos
rūsē blakus piemineklim
tie neļaus ziediem plūst
un atkal veidot ejas
kur dziedātāja labākajos gados
staigās šurpu turpu stulbā dejā

trīs zēni dziedās paši
un sasildīs viens otram kājas
aiz muguras tiem kritīs dziedātāja
labākajam piemineklim kājās
ķeras aizlūzuši vārdi

***

Mana mazā veterāne
tev slima sirds
un rokasspiediens mikls
bet pārmērīgi lielās krūtis
vēl dezertierus tvirtus slēpj

Mana mazā pacifiste
tavas nokaltušās olnīcas ir slēgtas
un pātarus uz katra stūra skaiti
bet dienasgrāmatā vēl raksti
ka mīlējies ar acīm ciet

Mana mazā sabiedrotā
esmu miris, guļu kapos
(viena neej – vēl nositīs)
bet es visu sarunāju
varēsi man gulēt blakus

Lauma ir ļoti jūtīgs cilvēks. Es pat teiktu, ka viņai piemīt savā ziņā pārdabiskas spējas sajust, ja kāds kaut ko par viņu domā vai runā. Cik man zināms, viņu tas gandrīz neuztrauc un draugiem ir vairākkārtīgi skaidrojusi, ka samierinājusies ar šīm spējām un stingri nolēmusi tās neattīstīt tālāk, izmantot cēliem un mazāk cēliem mērķiem vai arī censties pazaudēt, un psihoterapeits bija vienisprātis ar viņu, kamēr viņa vēl bija ar mieru maksāt par abu varbūt pat pārāk nepiespiestajā un neterapeitiski seksuālajā gaisotnē pavadītājām tikšanās reizēm. Nekādā gadījumā nepadomājiet, ka šis gaišais un slimais vīrietis būtu nekompetents, vienkārši attiecībās ar Laumiņu nav iespējams palikt tikai profesionālim, tāpēc ikviens psihoterapeits, ģimenes ārsts, lektors, priekšnieks vai pat pārdevējs atzītu, ka ir sastapies ar spēku jeb pareizāk sakot – nespēku, kas aicina traukties tieši viņas mulsajā skatienā, lai samulstu arī pats līdz brīdim, kad kāds gudrelis iztraucētu, paskaidrotu, kas te notiek un patriektu abus ar vēlējumu, lai taču beidzot sāk dzīvot.
Tomēr, lai arī meitene pati ir samierinājusies ar savām spējām, viņas ķermenis ir tik biedējoši patstāvīgs, ka es esmu ļoti nopietni lūgts nestāstīt un neaprakstīt to tad, kad viņa ir nomodā. Un es to ļoti labi saprotu, jo cik gan pazemojoši būtu provocēt ķermeni pretoties, (un tas pretojas tik spēji kā mīlēšanas laikā, rāpjoties pa baltajiem palagiem uz augšu vien) mirklī, kad viņa piemēram, soļo pa ielu vai lielveikalā sver tomātus. Bet tagad meitene un visi ķermeņi ir cieši aizmiguši (un tas ir vienīgais laiks, kad tie šķiet vienoti), es varu brīvi runāt par ķermeniskajām izpausmēm.
Jau pieminēju Laumas gaitu tā ir lieliska, patiesībā tā ir tik lieliska, ka par to nemaz nav jāstāsta un es zinu, atrastos daudzi, kas man aizliegtu to aprakstīt. Tieši tāpēc es būšu pēc iespējas lakoniskāks, nosaucot viņas gaitu par grūtnieces gaitu. Pirmkārt, tā ir neiedomājami piesardzīga un viegla kā topošajai māmiņai, kas liek soļus uzmanīgi (un labprāt vispār nepieskartos zemei), lai pirms laika nesakratītu sevī topošo kokteili; otrkārt tā ir tik pat piesardzīga attiecībā uz virzīšanos – katrs solis tiek veikts ar apziņu, ka jāatstāj rezerves telpa savam potenciālajam vai jau esošajam puncim, lai neietriektos kādā neredzamā sienā. Jāpiezīmē, ka ņemot vērā visu piesardzību, šajā gaitā ir tik pat maz trauksmes, paranojas un samākslotības kā pienā, kas nāk no mātes krūts.
Tik pat maz šī meitene arī apzinās savu smaidu, un tas ir daudz, daudz bēdīgāks stāsts. Septiņos no desmit gadījumiem, viņas smaids ir kaut kas tik neorganisks un neciešams, ka liekas šo muskuļu grupu vada kāds atsevišķs un bezgaumīgs spēks. Laumas visnotaļ skaistās lūpas savelkas maziņas un uz augšu, atgādinot parodiju, kādas mēs zēnībā veltījām viens otram, lai paziņotu par neizdevušos joku. Tikai atrodot īsto leņķi ir iespējams izvairīties no šī ārprāta (vismaz daļēji) un nopūsties atviegloti (kā izmisis fotogrāfs, kurš saņēmis neiespējamu uzdevumu un tikai pateicoties savam ģēnijam, neierobežotam filmiņu skaitam un pacietībai ir spējis glābt neglābjamo). Tāpēc mani nemaz neizbrīna viņas mīļoto aicinājumi nesmaidīt vai darīt to pēc iespējas reti, jo viņiem, redz’, patīkot bēdīgas meitenes.
Taču viņa mīl fotografēties, droši vien pa daļai tāpēc, ka nezin, cik riebīgs ir pašas smaids un pa daļai tāpēc, ka, ja viņu var pierunāt nesmaidīt (ko ikviens ar atbildības sajūtu apveltīts fotogrāfs mēģinātu darīt), tad Laumiņa ir ārkārtīgi fotogēniska. Līdz pat pēdējai dzimumzīmītei. Un tās ir izvietojušās uz viņas ķermeņa vienlīdz labi vietās, kas lūdz mīļuma un tādās, kas prasa agresiju. Esmu pārliecināts, ja dzimumzīmītes pareizi saskaitītu, rezultāts būtu kāds kosmisks skaitlis, kas apzīmētu kaut ko šausmīgi labu. Tāpēc fotografējiet, kamēr tas vēl ir iespējams (guļot Laumiņa nesmaida), jo pēc mirkļa viņa būs pamodusies.

Rīta drēgnums skubināja pielikt soli. Viņa nepārprotami piekliboja un jo vairāk tam pievērsa uzmanību, jo izteiktāka šī klibošana kļuva. Meitenei nebija ne jausmas, kāpēc tad, kad viņa pārvietojas viena ar savām domām, labā kāja šķita garāka, daudz garāka, kā to pieļauj dabīgā ķermeņa asimetrija. Turpretī, esot kopā ar kādu, viņas gaita bija pat pārāk pareiza, varētu teikt, ka es nekad neesmu redzējis meiteni vai sievieti, kuras gaita kaut attāli spētu līdzināties šai pilnībai.
Viņa mīlēja būt viena, bet viņai bija bail, ārkārtīgi bail jau iepriekšminētā iemesla dēļ – ka ilgstoši esot vienai, kāja un ķermeņa labā puse vispār augs arvien lielāka, līdz neiedomājamiem izmēriem, lēnām aprijot tik mīļo (neaugošo) kreiso pusi.
Pirksti, lieliskie pirksti, kuriem ir neliela un neuzkrītoša atmiņa, tiešām lieliski – tiem var pilnībā uzticēt tādus sīkumus kā durvju kodu, svarīgākos tālruņa numurus, un ticiet man, tas ir daudz drošāk un parocīgāk nekā mēģināt to paturēt prātā, it īpaši pēc negulētas nakts, kurā noticis tik daudz, vai gluži otrādi – tik maz, ka visu uzmanību gribas koncentrēt uz tā nožēlošanu, atsaucot atmiņā riebīgas detaļas, kā vienu vai otru skatienus, cigarešu dūmu horeogrāfiju, vājo apgaismojumu un ledu glāzē, kas aizrijies plaisā pēc glābiņa.
Aiz muguras aizcirtās kāpņutelpas durvis. Iespējams pārāk skaļi, iespējams pirms vairākiem gadu desmitiem ieceļojušie un nu jau vecišķie nama iemītnieki pamodās un veltīja nezināmajam miera traucētājam (it kā viņi vēl pēc visiem šiem gadiem nebūtu atguvuši spēkus no tālā ceļa uz mūsu zemi un vēlētos, dieva dēļ, tikai mieru un neko vairāk) nelaipnus vārdus svešā un tomēr saprotamā valodā. Un taisnība vien viņiem ir, viņi uzbūvēja šeit mājas, lai atpūstos no tālā ceļa un tas, ka meitene dzīvo zem viena jumta ar viņiem būtībā ir neiedomājama pretimnākšana. Viņa centās neprotestēt, pārmeta tikai vienu – pārlieku lielo atpūtnieku sabiedriskumu, kas noteikti ņemts vērā izbūvējot šo guļamrajonus ar nepieklājīgi plānām sienām (uz mēles tās noteikti kustu kā dievmaizītes). Un pārsteidzošā kārtā visi bija neaprakstāmi toleranti, uzvedās klusi, mīlējoties aizbāza viens otram muti ar kabatas lakatiņu, nekad neskrēja ar galvu sienā, aiz bailēm, ka tā varētu izšķīst un tad apvienošanās ar kaimiņiem būtu neizbēgama un pat vēlama.
Uzkāpusi pāris pakāpienus, meitene apstājās un sāka interesēties kā stirna par tik tikko jaušamo smaržu. Tie bija viņai nezināmi ziedi, un piepeši viņa jutās gaužām nomākta. Meitene bija pārliecināta, ka ir palaidusi garām kaut ko svarīgu un šausmīgi retu kā mūsu planētai perversi tuvu garām lidojošu meteorītu, vienojot cilvēci kopīgai trīcēšanai un uzbudinājumam. Viņas meteorīts varēja būt ne mazāk perverss onkulis, kas izmantojis šīs kāpnes droši vien visai neciliem mērķiem (lai pakāptos) ar tortīti vienā un brīnišķajiem ziediem otrā rokā. Visticamāk tie vecim vienkārši šķituši smuki un viņš nemaz neapzinājies, kāds pēc meitenes domām šķīstums un patiesums ir miris (atstājot smaržu par piemiņu kāpņutelpā) viņa sasvīdušajās un tuklajās tortīšēdāja roķelēs. Tāpat arī garām lidojošais meteorīts neapzinās sava lidojuma nozīmību un bīstamību.
Viņa aizbāza sev muti ar lakatiņu un nolādēja sasodīto onkuli, turpinot vainot sevi, ka nav bijusi klāt šajā svarīgajā mirklī, kad ziedi atstājuši nu jau gandrīz netveramo ziņojumu.
Meitene sajuta, cik nesamērīgi liela pa šiem mirkļiem bija kļuvusi ķermeņa labā puse un tā ne mirkli nedomāja apstāties augt. Tikai ar grūtībām viņa uzkāpa līdz savam stāvām; labi, ka uzticamie kreisās rokas pirksti paši sataustīja atslēgu saišķi rokassomiņā, paši atslēdza un aizslēdza durvis.
Viņa piekliboja pie lielā spoguļa, neieskatoties tajā norāva pielipināto lapiņu, uz kuras bija rakstīts „Lauma”, piespieda to pie krūtīm (pilnīgi saburzot), jau gandrīz rāpus aiztika līdz gultai, tad neaprakstāmi uzmanīgi iegūlās tajā (lai kaimiņi nesadzirdētu čīkstēšanu), mirkli skatījās griestos, it kā tā būtu nodeva šiem jaukajiem griestiem, kuri savā vēlībā pasargā no apvienošanās ar augšstāvā dzīvojošo kaimiņu, tad aizvēra acis un bija aizmigusi.

Lielceļa trīce pavēlēja no satiksmes brīvajiem akmeņiem salēkt grāvjos abpus šosejai, lai atvēsinās. Lecot uz galviņas, tie uzdūrās zemūdens akmeņiem, pārsizdami pieri. Vēlāk, kad tētis manevrēja mašīnu tai vietā, daži no akmeņiem jau bija atgriezušies savās vietās un kaunpilni gaidīja līdz nepielūdzamās riepas uzsitīs to asinis priekšējā stiklā. Šoferis iztēlojās milzu insekta nāvi un aiz satraukuma vai varbūt pat uzbudinājuma neveikli iesmējās. Uz aizmugurējā sēdekļa bija saliktas dažādas kastes, lielākas un mazākas, tās visas ir dāvanas man, vairākiem gadiem uz priekšu – pie viena – bija nodomājis tētis, kad devās mājup.
Mamma atvēra durvis un pirms noģērbties viņš atskaitījās par dienā paveikto un redzēto, arī par savandīto lielceļu un iespējamo kukaiņa nāvi, kamēr es savā istabā mēģināju izdomāt, kā izklaidēt kaimiņu meitenīti, kas bija šīs sezonas viesis nr.1.
„Kāpēc tu nenēsā lentīti matos? Visas mazas meitenes nēsā lentītes matos!” es vicināju rādītājpirkstu.
„Tāpēc, ka man to atņēma par sliktu uzvedību. Es neuzvedos kā mazām meitenēm pieklājas un tāpēc neesmu lentītes cienīga. Es esmu nelaba…” viņa to paziņoja ar tādu vienaldzību, it kā ar šo faktu būtu samierinājusies jau sen un patiesībā to nemaz neatceras, tikai vārdu skanējums vēl glabā motorisko atmiņu.
„Es uzskatu, ka mums jāspēlē spēles, lai tev nebūtu jādomā par visu to, ko tu man mēģināji stāstīt. Es jau tāpat visu zināju, kad ieraudzīju, ka tev nav lentītes. Tā ir zīme - visi cilvēki ir iezīmēties un dažreiz zīme ir tās neesamībā. Lai nu kā, es šobrīd nevēlos iedziļināties tai visā tik ļoti. Galvenais uz ko mums jākoncentrējas ir tava nedomāšana. To tev jāiemācās varēt!” es skaidroju un reizē mudināju.
„Es arī nemaz nedomāju, es jau sen nedomāju, varbūt pat nekad.”
„Ahā… tātad mums jābūt spējīgiem ātri pielāgoties situācijai un pārorientēties. Gluži loģisks ir secinājums, ka tev jāsāk domāt. Nāc, iesim spēlēt spēles, tas veicinot domāšanu!” es paņēmu viņu aiz rokas un vedu uz otru istabu.
Tikai ar man zināmiem paņēmieniem, es uzrāpos līdz skapjaugšai un nocēlu kādu nākotnes dāvanu kasti, kas protams nebija iesaiņota. Mēs nosēdāmies uz paklāja, tas smirdēja pēc riebīga kaķa mīzelām, bet neuzdrošinājāmies vērt kasti vaļā, jo baidījāmies no sūdiem (ja tētis uzzinātu).
„Runājot par kaķiem…” viņa aizsāka, it kā smaka būtu uzvedinājusi viņas domas tieši šai virzienā.
„Es zinu, zinu, bet tā galīgi nav mana vaina, kad es piedzimu, te jau tā smirdēja…” es mēģināju attaisnoties, bija kauns.
„Ē…nu, nomierinies, es taču neko…es tikai gribēju teikt par kaķiem, ka tie ir dīvaini dzīvnieki. Padomā, viņi spēj radīt tik pretīgu aromātu, paši nesmirdot”, viņa pirmoreiz likās ieinteresēta savā stāstījumā.
„Urīns veidojos pašos dzīvniekos, bet viņi nesmird!”
Man sametās nelabi, viņa bija tik patiesa, šis patiesums bija tik bezjēdzīgs un neizbaudāms, ka gribējās piecelties un aiziet. Es vēlējos pārtraukt viņas runāšanu, jo bija radušās aizdomas, ka stāsts par kaķi tūlīt kļūs jau par kaķa analoģiju un īstenībā viņa, izmantojot savu nevainīgā bērnišķīguma aizsegu grib pateikt kaut ko vispārēju un iespējams svarīgu, kā filmās, kurās bērni mēdz būt neaprakstāmi filosofiski, mācot lielajiem dzīvot, kaut arī ir vienkārši bailīgo scenāristu ieliktņi. Tie ir scenāristi, kas lieliski apzinās, cik nodrāztas ir šīs pamācības un pilnīgi pamatoti vairs nevēlas uzņemties atbildību par tām, tāpēc liek tās norunāt bērniem, jo nespēj atteikties no skaistuma, kas mājo to frāžu, teikumu un monologu skanējumā. Autori arī zina, ka viņu adresāti jau sen ir aizmirsuši just tās emocijas, taču šo mistisko vārdu skanējums vēl joprojām sūta impulsus, liekot nobirt pa asarai vai sarauties smaida muskuļiem.
Mani pārņēma domas, ka es esmu adoptēts. Es iedomājos sevi meklējam pa albumiem fotogrāfijas ar pierādījumiem, kur mammai redzams vēders. Varbūt ir vēl ļaunāk, varbūt gan meitenīte, gan visa mana ģimene ir tikai konstrukcija, kuras necilais mērķis ir izvilināt no manis asaru vai smaidu. Izprazdams situācijas nopietnību un spēles noteikumus, es nolēmu noklusēt un spēlēt līdzi. Kā paredzams, viņa turpināja:
„Un tāpat ir ar cilvēkiem… Kamēr mēs nelaižam savas domas ārā, tās nekad nesmird. Mūsu vientulība ir hermētisks apvalks, kas sargā no šī nepatīkamā aromāta. Bet spēle paredz mani tev blakus un tu esi tik jauks un mīlošs, tu kliedē manu vientulību un es baidos smakas, jo smaka ir rezonanse, kas ievibrē mūsu deguna muskuļus, kaut arī sen esam aizmirsuši smaržu gammu, mēs tikai konstatējam smakas esamību, ieraugot savu savilkto degunu. Žēl, ka es esmu konstruēta tik jauna un tāpēc galīgi nepiemēroti no manas mutes skanētu vārdi „ak mīļais”, bet, ja es varētu, es tiešām mīlētu tevi un ja es tevi mīlētu, es nekad negribētu redzēt tavu motoriku. Tas būtu iznīcinoši. Tāpēc es atsakos domāt. Lūdzu, neliec man domāt!
„Tu beidzi?” es noskaities jautāju, nesagaidījis atbildi, pateicos viņai par atklātību, taču viņa vairs nerunāja. Acīmredzot, viņa bija norunājusi savas rindiņas un nu devās uz durvju pusi.
Es vēroju pa logu, kā meitenīte bez lentītes uzkāpj uz rozā divriteņa un aizslīd. Manī nemanot dzima vēlme ticēt, ka viņa to visu darīja ne aiz savas gribas. Cik izmisis šis bērns, šis bērns, kuram atņemta vienīgā normālības zīme. Viņai droši vien piesolīja to lentīti atpakaļ, jo citādi uz ko tādu nebūtu parakstījusies. Man nobira asara un es sapratu, ka tai jābūt aizkustinājuma pazīmei. Skrēju lejā, lecu uz sava rozā divriteņa, jo arī tā bija dāvana, kuru es biju atradis pirms laika un tēvs tāpēc man par sodu to bija nokrāsojis rozā krāsā, teica, ka neatņemšot, bet domā, ka ar tādu man braukt būšot kauns, zināšot, kā ir, kad ņem dāvanas, kuras vēl man nepiederot.
Es traucos kā negudrs un uz mirkli bija vienalga, ko padomās par zēnu uz rozā riteņa. Uz lielceļa gulēja sabraukti un noasiņojuši akmeņi. Mana sirds trīcēja, kad ieraudzīju viņu atstutējušos pret ceļa stabu. Ritenis bija nevērīgi iemests grāvī. Es gāju klāt un gribēju teikt kaut ko, es pat zināju ko, bet ieraudzīju viņas matos zilu lentīti. Tā bija lieliska, pati pilnība un pat doma, ka es varētu ar to konkurēt likās smieklīga.
„Jā, es jūtos labi…” viņa pamāja un sapņaini smaidīja.
Izmisis es mēģināju viņai trāpīt ar akmeni. Viņa pakrita un es skrēju palīgā, atvainoties un akmansdievs, tev visa piere ir asinīs. Viņa vēroja mani nopietni bet labvēlīgi:
„Tās, nav manas asinis, muļķīt! Nu, paskaties… Interesanti, ko gan tu biji iedomājies? Vai tu maz zini, kā mani sauc? Vai tu maz zini, kas šis par lielceļu? Vai tev vispār neliekas, ka akmeņi īstenībā nemēdz asiņot?”
„Uz ko tu mērķē?” es izlikos nesaprotam.
„Ak, mazais, nu es esmu pietiekoši pieaugusi, lai varētu tev pa draugam pačukstēt, ka tev laiks doties mājās. Un tas smieklīgais divritenis, mīlīt, vai tu tiešām domā…”

Rozā divritenis veda mājās. It kā viņš pats būtu nokaunējies par to, ka viņam jābrauc ar mani un tikai tāpēc, lai mūs kāds dieva dēļ neieraudzītu kopā, braucamais piekritis ātri un neuzkrītoši aizgādāt galapunktā.
Es iegāju istabā, kur vēl uz grīdas stāvēja neatvērtā kaste. Man atkal iešāvās prātā doma par sūdiem, kas varētu notikt, bet es tomēr saņēmos atvērt. Tajā bija paklāju tīrāmais līdzeklis un miniatūra sūdu šķipele.
Vēlāk es aizgāju pie tēta un pateicos viņam par dāvanu.

Un šis fragmentiņš mani pilnībā paņēma. Man pat pašam mazliet sametās bail, vai tik es neesmu guvis atklāsmi:

"Kad tu atgriezies mājās, tu uzklupi skatītāju muļķībai un nolamāji viņus. Sasodītie "smiekli nevietā" piektajā rindā. Un tev ir taisnība - Dievs vien zina, cik tas ir nomācoši. Es nesaku, ka tā nav. Bet tas uz tevi neattiecas. Patiesībā tev par to nav nekādas daļas, Frenij. Vienīgais ar ko ir jānodarbojas aktierim, ir tiekšanās pēc pilnības, turklāt pēc pilnības, ko atzīsti tu PATS, nevis kāds cits. Tev nav tiesību domāt par pārējo, zvēru tev. ()
-Es atceros piekto reizi, kad gāju uz "Gudro bērnu". Es pāris reižu aizstāju Voltu, kad viņš bija grupas sastāvā - tu atceries, kad viņš bija grupas sastāvā? Vienalga. Kādu vakaru pirms raidījuma es sāku niķoties. Sīmors lika man nospodrināt kurpes, kad mēs ar Veikeru jau gājām ārā pa druvīm. Es biju pārskaities. Skatītāji studijā ir idioti, pasūtītāji ir idioti, pieteicējs ir idiots, un es ne velna netaisos spodrināt kurpes viņiem par godu, es teicu Sīmoram. Es teicu, ka viņi tik un tā tās pat neredzēs - tur, kur es sēdēšu. Viņš man lika nospodrināt tik un tā. Viņš lika man tās nospodrināt par godu Resnajai Kundzei. Es ne velna nesapratu, ko viņš ar to grib sacīt, bet tā kā viņam bija īsti sīmoriska sejas izteiksme, es kurpes nospodrināju. Viņš nekad man nepastāstīja, kas tā par Resno Kundzi, taču es spodrināju savas kurpes par godu Resnajai Kundzei ik reizi, kad mūs laida ēterā, - visus gadus, kurus mēs kopā ar tevi piedalījāmies pārraidē, ja tu to atceries. Domāju, ka paslinkoju tikai kādas pāris reizes. Manā prātā iezīmējās ļoti skaidrs Resnās Kundzes tēls. Es redzēju, kā viņa augu dienu sēž uz sliekšņa, atgaiņādama mušas, un viņas radio dārd, uzgriezts līdz galam no paša rīta līdz vēlam vakaram. Es iztēlojos, ka karstums ir neciešams un ka viņai, iespējams ir vēzis, un... es pat nezinu. Katrā ziņā man likās sasodīti skaidrs, kāpēc Sīmors vēlas, lai nospodrinu kurpes katru reizi, kad mūs laiž ēterā. Tam bija JĒGA. ()

-Viņš teica arī man, - viņa sacīja klausulē. -Reiz viņš man teica, lai es pajokojos par prieku Resnajai kundzei. ()
-Es nekad neesmu viņu iztēlojusies sēžam uz sliekšņa, taču - saproti - ar ļoti resnām, vēnu mezgliem klātām kājām. Man viņa sēdēja šausmīgā pītā krēslā. Viņai ARĪ bija vēzis, un viņas radio dārdēja visu dienu, uzgriezts līdz galam! Tā bija arī manējai!"

-Jā, jā, jā. Labi, ļauj man tagad tev kaut ko pateikt, bucīt...Tu klausies? ()
-Man ir vienalga, kur aktieris spēlē. Tās var būt vasaras viesizrādes, tas var būt radio, tā var būt televīzija, tas var būt sasodīts Brodveja teātris ar zāli, kas pārpildīta ar viselegantākajiem, vislabāk barotajiem un visveselīgāk iedegušajiem skatītājiem, kādus vien var iedomāties. Taču es tev pateikšu šausmīgu noslēpumu - tu klausies? TUR NAV NEVIENA, KAS NEBŪTU SĪMORA RESNĀ KUNDZE. Ieskaitot tavu profesoru Taperu, bucīt. Un visus viņa neskaitāmos brālēnus un māsīcas. NEKUR nav neviena, kas nebūtu Sīmora Resnā Kundze. Vai tu to zini? Vai tu jau zini šo sasodīto noslēpumu? UN vai tu nezini - tagad klausies - VAI TU NEZINI, KAS PATIESĪBĀ IR ŠĪ RESNĀ KUNDZE?... Ak, bucīt. Ak, bucīt. Tas ir Kristus Pats. Kristus Pats, bucīt."

Dž. D. Selindžers, "Frenija un Zūijs"

Lasu Selindžeru lielās devās un atradu pāris citātus. Pirmais jau man zināms konstatējums, bet izteiksme bija tik jauka, ka man noteikti gribās padalīties ar tiem, kas to vēl nav dzirdējuši:

"Man šķiet neapstrīdami, ka ļoti daudzos dažāda vecuma, kultūras un iedzimtības cilvēkos visā plašajā pasaulē īpašu un dažkārt pat dedzīgu atsaucību rod tieši tie mākslinieki un dzejnieki, kuri ir ne vien izcilu vai labu darbu autori, bet kuru dzīvē ir arī kaut kas uzkrītoši šķērsām: kliedzošas dīvainības raksturā vai pilsoniskajā pašapziņā, pseidoromantiskas noslieces vai netikumi - ārkārtīgs egocentrisms, kurlums, aklums, alkoholisms, neārstējams letāls klepus, vājība uz prostitūrām, tieksme uz globāliem laulības pārkāpumiem vai asingsrēku, atsklāta vai slēpta nosliece uz opiju vai homoseksuālismu un tā joprojām, lai dievs žēlīgs šiem vientuļajiem un nepieņemtajiem. Un, ja arī pašnāvība nav radošas personības vājuma punktu saraksta sākumā, tomēr nevar noliegt, ka pašnāvību izdarījušam dzejniekam vai māksliniekam vienmēr tiek veltīta ievērojama deva slimīgas uzmanības, un bieži - gandrīz tikai sentimentālu iemeslu dēļ, it kā viņš būtu (izsakoties krietni vien briesmīgāk, kā man pašam gribētos) viskārnākais sivēns ar visnoļukušākajām ausīm visā metienā."

Dž.D. Selindžers, "Sīmors: ievads"

Es biju noguris no nebeidzamajām sarunām par juku laikiem. Mēs ciemojāmies tālu no mājām. Nebija kur noslēpties. Iemaldījies dārzā, kur smaržoja pēc dažām puķēm, krūmiem un svešuma, es sajutu vēlmi aptaustīt katru no tiem. Man ir taustes atmiņa. Tāpēc spilventiņos vienmēr kvēlo skabargas. Bieži ar nolūku braucīju negludas virsmas, lai iegūtu šo satraucošo un mazliet bailīgo sajūtu. Mans pirksts atdzīvojas. Tam pašam ir savas plaušas, kas vienmērīgi cilājas.
Ir sāpīgi iedomāties, ka drīz mamma pārtrauks šo jauno dzīvību ar skūpstu. Viegla velkoša sajūta un es atkal esmu viens. Bet dažreiz dzīvība pretojas un ar izsūkšanu vien nepietiek, tad talkā ņem standziņas. Tādas ir gandrīz visiem un to glabāšanai atļauja nav vajadzīga. Cik gan patiesībā dzīvības mamma ir pārtraukusi?
Tā prātojot es pamanīju, ka esmu sarāvis vismaz trīs skabargas. Aizžmiedzu acis un nobraucu gar dēli vēlreiz, lai ievilktu ceturto balansam - tagad abās rokās pa pārim.
Laiciņu vērojis skudras noliektu galvu, dažas nogalinājis, dažas palaidis brīvībā, es satrūkos no elpošanas aiz muguras. Tur stāvēja meitene lapsas tērpā. Seju sedza pabalējis ūdenskrāsu lapsas purniņš.
"Kāpēc tu nēsā lapsas purniņu? Kāpēc tu slēpies?"
"Un kāpēc tu nenēsā lapsas purniņu?" meitene noskaitusies atjautāja.
"Varbūt es slēpjos tik labi, ka neviens nevar pamanīt?" pats jutos gandarīts par šādu atziņu, taču viņu tā garlaikoja.
"Labi, skaidrs, bet vai tu gribi ēst ābolus?"
"Protams, ka gribu!"
Viņa paņēma mani aiz rokas tik pārliecinoši, ka kļuva droši un mēs gājām pie ābeles. Meitene kratīja, bet bira tikai lapas, viņa kaut ko nopurpināja, ka laikam neesot sezona. Padomājusi, lapsa, kura vienmēr smaida, paziņoja:
"Tad ēdīsim ziedlapiņas. Es zinu, ka dažas ir ēdamas, es tikai nezinu kuras."
"Es arī nezinu, bet mēs varam ēst ceriņus, tos gan es pazīstu!"

Mēs noēdām krūmu pliku, taču pirms tam ar zaru izrubinājām lapsas purniņā caurumu, kur ceriņiem ieplūst.
"Ar zaru, ar zaru" es saucu.
"Tik neizbaksti man zobus" likās viņa smaidīja zem lapsas purniņa.
Man patika, ka viņas rokas smaržoja pēc ceriņiem un viņa lūdza, lai es iedodot pasmaržot arī savējās. Es nokaunējos, bet smaidošā lapsa neatkāpās.
"Vai dieniņ, tās taču ir vienās skabargās, ļauj es izsūkšu!"
"Nē, pilnīgi un galīgi izslēgts!" es protestēju.
"Nu, vismaz papūtīšu?"

Kādu laiku sēdējām garlaikodamies, līdz meitene ierosināja, ka būtu jāpārkrāso lapsas purniņš, jo saulē tas esot gaužām izbalējis:
"Nu, velc to nost, drošāk!" viņa aicināja vai pavēlēja.
Pirksti bija kļuvuši jūtīgi, viegli saraudināmi un lapsas seja negribēja nākt nost.
"Vismaz tu visu mūžu būsi smaidīga", es mēģināju taisnoties.
"Ņuņņa!"

Mēs vairs nepārmijām ne vārda. Drīz mamma mani sauca un mēs devāmies mājās. Visu ceļu viņa ar tēti runāja par juku laikiem, tad piekusa un ieslēdza radio, bet arī tas raidīja tikai par juku laikiem.
Pārradāmies vēlu, tik vēlu, ka vecmāmiņa noteikti būtu mūs nokauninājusi un nolamājusi, ja nebūtu jau aizmigusi. Tāpēc mēs nokauninājām un nolamājām paši sevi.
Naktī nevarēju gulēt. Pirksti dega ugunīs. Modināju mammu, viņa nosēdināja sev blakus un paņēma standziņas.
"Kāpēc tu vispirms neskūpsti?"
"Tāpēc, ka tu to dari speciāli, tu zini, ka tev pēc tam sāpēs un tik un tā dari..."
"Man patīk, kā tie pulsē..."
"Jā, es zinu, ka esi ritmisks un muzikāls, bet es neļaušu, ka tavs talants izpaužas tik destruktīvā veidā, tieši tāpēc tev mācīšu spēlēt klavieres!"
"Bet tu taču pati neproti spēlēt klavieres..."
"Es pārkvalificēšos. Tā ir vienīgā iespēja izdzīvot juku laikos. Visi pārkvalificējas, tētis arī!" viņa nolika standziņas.
Es ar nogalinātajiem spilventiņiem apņēmu mammas seju un teicu:
"Tu esi ņuņņa..."
"Vai tu zini, ko tas vārds nozīmē?" viņa gluži vienaldzīgi vaicāja.
"Nē, bet tas ir skanīgs vārds. Kāpēc es to nevarētu lietot?"

Pa tumsu klemperēdams atpakaļ uz gultu, atcerējos, kur tieši stāv manas otiņas un ūdenskrāsas . Es vēl nezināju, kāpēc tas ienāca prātā, bet tas likās svarīgi. Zaudējis līdzsvaru uzgrūdos lielam melnam priekšmetam. Tas bija ļoti skanīgs.

Mēs tam gatavojāmies ļoti nopietni. Es vairākas nedēļas trennējos no rītiem atgūt možumu ātrāk un nemitīgi pārsteidzu sevi ar jauniem rekordiem. Mamma studēja grāmatas par pikniku kultūru un vēsturi, konsultējās ar draudzenēm un speciālistiem par pārtikas izvēli, kamēr tētis pielāgoja savu darba grafiku un svarīgās dienas priekšvakarā demonstratīvi izplēsa no kalendāra lapas. Tam ir vienkāršs izskaidrojums – viņš mīlēja ģimeni un mīlēja darbu, tāpēc vienmēr rūpējās, lai šīs intereses nekad nesatiktos (gluži kā sieva un mīļākā) pie luksofora, kas vienai rāda zaļo, bet otrai sarkano gaismu. Būdams vecs viņš šķirstītu darba kalendārus un šī diena viņa karjerā neeksistētu, taču izskatītos labi uz stipri vien papluinītā „kā es pavadu laiku ar ģimeni” kalendāra.
Tai brīnišķīgajā dienā, kas vēl nebija īsti sākusies, es pamodos un uzreiz sajutu tramīgumu. Vienā mirklī biju veicis rīta rutīnu un apsēdies uz ceļasomas prasījos vēl aizslēgtajā mašīnā. Drīz atnāca tētis un ielaida mani uz priekšējā sēdekļa; iekšā bija vēss, viņš sāka rūcināties un no mutes, tāpat kā no izpūtēja plūda daudzsološi dūmi. Es labprāt noraudzījos, kā abi iesildās.
Mamma ilgi nenāca laukā. Visubeidzot viņa parādījās, tērpusies tumšzilās treniņbiksēs, biezā noskrandušā jakā, zem kuras bija mans vecais džemperis, kājās lielie gumijas zābaki un pie sāniem simpātisks groziņš. Valdīja neveikls klusums, tad no tēta mutes izspruka izmisis dūmu mākonis. Viņš uzlika mammai roku uz pleca:
„Zini, mēs nebraucam sēņot....zini, mēs braucām piknikā...un pirmāmkārtām tev nebūt nav tā jāģerbjas un jāsmaržo pēc naftalīna...”
Tētis viegli satvēra viņu aiz delnas locītavas, pievilka tuvāk mašīnai un atvēra bagāžnieku:
„Redzi, te ir pirmkārt grils un segas, uz kurām mēs varēsim sēdēt un tu smērēsi maizītes...”
Viņš paskatījās uz mani un aicināja iesaistīties: „Vai ne, dēls... nu saki mammai, ka mēs taču pirmkārt nebraucam sēņot!”
Sieviete izrāvās no vīrieša tvēriena, lai atbrīvotu vietu atbildei un kampa elpu, taču vīrietis viņu pārtrauca:
„Mīļā, pirmkārt, kā tu nesaproti, tas ir tik neatbilstoši un neiederīgi, vai ne dēls?”
Sieviete padevās un pazuda mājā vien viņai zināmu iemeslu dēļ, es iekārtojos uz priekšējā sēdekļa un stiepos lai ieslēgtu radio, taču dabūju pa pirkstiem:
„Vai tev prāts tādā brīdī klausīties mūziku?”
„Es tikai gribēju dzirdēt rīta ziņas, tas arī viss!” apvainojies skaidroju.
Pēc dažiem mirkļiem mamma slēdza mājas turvis, ģerbusies vasarīgā (un tāpēc puķainā) kleitiņā, kas smaidīja viņas vietā. Es atdevu savu priekšējo vietu un tētis apmierīnati ierūcās. Apstājies pie krustojuma viņš paskatījās uz abām pusēm, pārliecinājās, ka kustība ir iespējama un teica:
„Tu nekad neklausies ziņas. Melis. Me-lis.”
Braucot mēs nerunājām, tikai tētis pie sevis nerimās atkārtot: „Melis....me-lis...me-lis...me-lis”.
Tāda ritmiska vārdu izrunāšana mani vienmēr padarījusi gurdu, un es nolēmu aizsnausties.
Kad atvēru acis, man likās, ka tās jāatver vēlreiz. Apkārt viss bija vienāds, maigs un dūmakains, it kā mēs būtu iebraukuši kādā lielā, lielā mašīnas izpūtējā, kuru rūcinātu milzīgs tētis, gaidīdams gigantisku mammu, kas tērpusies ekscentriski un uz to visu noraudzītos samērā maziņš dēls.
Es ziņoju, ka man ir bail, uz ko tētis visai mierīgi atbildēja:
„Un tev ir pamats, dēls! Taču redzi šī brīnišķīgā migla, jā to sauc par miglu... migla patiesība ir vienīgais, kas mūs sargā no ārprāta, jo raugi, migla slēpj to, kā nav. Un tā kā šajā gadījumā migla ir visaptveroša, es domāju, ka te nekā nav.”
„Kāpēc tu runā tik jocīgi?” es izbrīnīts vaicāju.
„Tāpēc, ka arī es esmu nobijies.”
„Vai es varu pastūrēt?”
Mēs samainījāmies vietām un tālāk braucu es. Tad tētis palūdza, lai es apstājos tur, bet es apstājos mazliet tālāk, viņš likās ļoti neapmierināts:
„Es taču tev teicu, kur jāapstājas, bet tu...”
„Nu jā, bet ja jau šeit nekā nav, tad kāda starpība, kur mēs apstājamies?” es oponēju.
„Mēs tik un tā izkāpsim!” viņš skatījās uz savu sievu.
Es arī kāpu laukā, negribējās palikt vienam. Viņi gāja pa priekšu un tad mamma pazuda. Pēc dažām sekundēm viņa satvēra manu roku, nu jau atkal ģērbusies kā sēņotāja. Tēvs to pamanījis, pieskrēja klāt un nokomandēja man nekavējoties doties atpakaļ uz mašīnu. Es skrēju un par kaut ko biju ļoti nobažījies. Mašīnā taustījos un spaidīju visas pogas pēc kārtas, līdz beidzot atradu īsto. Divi stari izsita miglā caurumus un tā laikam aiz sāpēm atkāpās. Tālumā redzēju divus stāvus. Apvijušies viens ap otru tie izskatījās kā nekustīgs virpulis vai vīteņaugs. Es piebraucu tuvāk, bet veidojums palika sasalis, migla bija aiznesusi tā dzīvību. Un tad man sametās bail pa īstām. Es nebiju gatavs tādām skaistumam, piepeši gribēju visvienkāršāko – mammu un tēti sev blakus piknikā dienā. Es sāku signalizēt un abi pamazām atkusa. Viņi iekāpa mašīnā un tētis paslavēja mani, ka esmu atradis miglas lukturus un tagad mēs droši tiksim mājās. Viņš ierosināja, ka mēs varētu rīkot šādus izbraukumus biežāk, jo stāvošais ir skaists. Bet tikai tādā gadījumā, ja es apsoloties nemelot. Es neatbildēju. Braucot mēs nerunājām, taču es nerimos pie sevis atkārtot „Stāvošais ir skaists...stāvošais ir skaists” un tētis ik pa laikam piemetināja „Melis... me-lis....me-lis... me-lis”. Šāda ritmika ļāva mums visiem iemigt. Un mammas klusēšana bija glāstoša.

No augšas māju pagalmi izskatās kā aploki, kur ganās zēni un meitenes. Bija laiks, kad visi dalījās ar vienu košļeni, tas bija neizsakāmi erotiski un satraucoši, daži pat minēja, ka tā ir pirmā seksuālā pieredze un tad vecāki sarāvās bailēs, ka palaiduši savu mazo meitiņu ar lenti matos tur, lejā, kur viņas siekalas sajaucas ar citu siekalām.
Arī es biju ielaists pagalmā, it kā es būtu nokavējis skolas mēģinājumu, kur jāpiedalās visai klasei, vecāki iegrūduši mani telpā un aiz kauna aizbēguši. Es biju kā pašmāju govs starp ārzemju govīm – vienīgā ar sūdainu pakaļu un sūdaina pakaļa ir nevērības un pamestības simbols. Nolemts skraidelēšanai, lakstīšanai un smilšukastei līdz saucienam pusdienās, es vēroju asfaltu, savos viļņos tas atgādināja sastingušu jūru.
Piegājis pie soliņa sastapu onkuli, kurš vienmēr uzstāja, ka man ir četri gadi. Lai arī es vēl nepazinu skumjas, man palika tā nesmaidīgi, kad ieskatījos acīs un redzēju, ka viņš netaisās atteikties no domas, ka man mūžam būs četri. Blakus mēdza sēdēt kāda tante vai cits onkulis ar sevišķo alu rokās, (šis vārds “sevišķais” mani ļoti baidīja, jo reiz mēs ar mammu atradām virtuvē alus pudeli, ko droši vien bija izdzēris vectētiņš un es gandrīz vai raudāju, jo likās, kā “sevišķais” nozīmē “sevišķi bīstams veselībai”) tad viņš nebeidza daudzināt manu augumu un prātu, kas daudzkārt pārspēj vecumu un citi stāstītājam pievienojās ar viedu galvas mājienu, vai arī klasisko tā viņš i.
Es pakāpos nostāk no smilšukastes, lai liktu lietā savu vājo redzi, kas visu dara maigi miglainu, glāstošo un klusu. Šīs sajūtas iedvesmots, aizvēru acis un kad tās atkal atvēru, onkulis bija nozudis, bet pretī stāvēja maza meitenīte ar zilu lenti matos, ko droši vien kāds idealizējis un tad ielaidis manā pagalmā rotaļāties un vairoties. Mutē viņai bija košļene un tas bija mājiens, ka viņa noteikti ir gatava dalīties ar to un reizē arī ar sevi.
“Es tevi nepazīstu”, viņa teica vārgā balstiņā.
“Es nepazīstu tavas košļenes smaržu, vai tas ir kas jauns?” vaicāju un mutē saskrēja siekalas.
“Tas ir kaut kas ĀRKĀRTĪGI jauns, tas ir modes kliedziens!” viņa lielījās.
“Un kā kliedz tu?”
“Muļķīt, es nekliedzu, es spiedzu!” viņa runāja gluži kā mana mamma. “Mana mamma mācās par dakteri un viņai vajadzētu kādu uz kā patrenēties!”
“Tam taču ir paredzēta mulāža!” es satraucies skaidroju, nojauzdams ko nelāgu.
“Jā, bet tu esi smukāks un tavā sejā ir slimība, tāpēc mēs ņemsim tevi!”
“Nu, labi!” es jutos pielauzts. Galu galā, esmu atvērts visam jaunajam.
Pārkāpis svešā dzīvokļa slieksni, pamanīju to pašu onkuli sēžam klubkrēslā, viņš aicināja nākt tuvāk. Nē, vēl tuvāk, viņš gribēja, lai es pieliecos. Mute nesmaržoja pēc košļenēm, es pat teiktu, tā smirdēja.
“Tu vēl esi tam pārāk jauns, pārāk jauns, manu zēn!” viņš sacīja it kā mierīgi, taču runāšana laikam sagādāja tādas grūtības, ka bija jākoncentrējas un siekalas piesmidzināja man ausi. “Bet tu nebaidies, es tevi nenodošu, es nevienam neteikšu, ka tev ir tikai četri, jo tu man patīc, tu patīc manai meitai, manai mazmeitai, bet tagad ej, viņas tevi jau gaida!”
Pēc stundas mani palaida brīvībā, ieģipsētu un stingu. Man rokā bija flomāsters, ko dakterīte bija iedevusi līdzi gadījumam, ja citi bērni gribētu parakstīties uz mana ģipša. Es nostājos pagalma vidū, bet neviens nenāca. Tad mani sauca pusdienās, un tētis, ieraudzījis mani tādā izskatā, atņēma flomāsteri un draudēja sarakstīt visu, ko par mani domā. Nevarēju paskriet, viņš mani uzreiz nogāza gar zemi un rakstīja. Es brēcu kā traks, bet tētis rakstīja bez mitas, kad aptrūkās ideju, viņš ar vienu kāju pieturēja mani pie zemes, sniedzās pēc grāmatas un rakstīja no tās. Viņš nogura lasīt un pārgāja uz savas bērnības skaitāmpantiņiem, tad sadzirdēja kārtējo pusdienās saucienu un aizšāvās kā bulta.
Ar grūtībām piecēlos un demonstratīvi notraucu putekļus no sava ieģipsētā ķermeņa. Pēc pusdienām mani atbrīvoja un atkal ielaida pagalmā. Uz soliņa sēdēja onkulis, tante un cits onkulis ar sevišķo alus pudeli rokā, ieraudzījuši mani, viņi aicināja tuvoties. Es paklausīju. Onkulis komentēja manas rokas, cik tās nobriedušas un stipras, ka šāds bērns ir ieguvums visai ģimenei, jau tagad tas varot veikt smagos mājas darbus.
Nezinu, kas par mendeli uznāca, es skaļi un ļoti saprotami sāku skaidrot, ka man vairs sen nav četri gadi un ka šī apbrīnošana man liekas smieklīga un pat pazemojoša, uz ko tante atbildēja ar plati atvērtu muti un pretīgi spīdošu zelta zobu, alus onkulim paspruka atraudziņa un visi trīs piecēlās, lai dotos tūlīt prom. Onkulis pieliecās pie manis, it kā atvadīdamies, sajauca manu zēnisko frizūru un atzinās, ka ir vīlies, taču es vēl esot pārāk mazs, lai saprastu, ko tas nozīmē.
Es paliku viens, tūlīt sametās raudiens un nožēla, ka esmu tik slikti izturējies pret viņiem. Jutos ārkārtīgi vainīgs un man gribējās slēpt savu sūdaino pakaļu. Es pagriezos, lai dotos mājās, bet mani aiz rokas paņēma tā pati meitenīte ar zilo lenti matos. Viņa izņēma no mutes savu košļeni un iedeva man. Ieliku mutē un gribēju doties prom, bet viņa nelaida roku vaļā un vārgā balsī teica: “Nē!”
Tas mani darīja ļoti nelaimīgu, ar visiem spēkiem centos košļāt ātri un daudz, zinādams, ka košļene man ir tikai aizdota un ka tūlīt būs jāatdod.
Es atgriezos mājās, pieskrēju pie tēta un uzpūtu viņam elpu. Tā nesmirdēja. Viņš pat pasmaidīja un saķemmēja man matus:
“Tu taču saproti, ko tu esi izdarījis? Tagad dēļ tevis viņa dabūs brāzienu un tu viņu vairs nekad neredzēsi! Tā nav labi!”
Bet es viņā neklausījos, es tikai pūtu elpu viņam sejā, kas smaržoja pēc maigiem augļiem un meitenīte ar zilo lenti vairs nekad neparādijās un droši vien dabūja brāzienu.

Es gavēju un mamma gavilēja, mans vecums ļāva šo līdzību uzskatīt par pietiekošu, lai mēs justos kā ģimene jūrmalas dienā. Smiltis nelikās draudīgas. Pludmalē mēs atradāmies, es teiktu pozicionāli veiksmīgi attiecībā pret jūru un kāpām – ja nāktu paisums, mums būtu vairāki atkāpšanās ceļi, arī krūmi bija turpat, ja nu kāds no mums vēlētos būt tiem tuvu.
Tā es prātoju, cepdams savu smilšu vistu. Mammai bija sākusies diēta, bet man ar šo nedēļu bija jāsāk mācīties vērot jūru un atteikties no tās. Kaut arī es ne reizi vien biju iebildis pret šādu lēmumu, pašam jāatzīt, ka tik slimam bērnam jau laikus jāparāda visas tās lietas, kuras viņam dzīvē būs liegtas.
Mammas draudzene nesmuki padzērās no termosa un kārtejo reizi iezieda sevi ar pretapdeguma krēmu. Viņa to darīja tik bieži, ka ķermenis spīdēja un atgādināja lakotu virsmu, kuru gribas pasmaržot un pamēģināt uz mēles. Vēja, saules un smilšu aizsegā to vairākkārtīgi esmu centies izdarīt un jātzīstas, ka dažas reizes man tas pat ir izdevies. Nav jau tā, ka mani interesētu tikai viņas ķermenis. Bieži esmu uzsācis sarunu, bet viņa parasti skatās garām, atbild īsi un liekas, gaida, kad atgriezīsies mamma, lai viņai nebūtu jāpaliek ar mani divatā. To nu gan es nespēju saprast, jo mazi bērni ir interesanti un no viņiem nemaz nav jākautrējas.
Mamma pienāk un mēra man pulsu, es neelpoju un cenšos samazināt ritmu, bet viņa vienmēr atšifrē un aicina neizlikties – nekas nekad viņu nepārliecināšot, ka es esmu vesels un vispār mānīties esot slikti. Apsēdusies uz draudzenes strīpainā dvieļa, viņa atsāk smieties par pirms tam izskanējušu joku. Es uzvelku sandales, pieceļos un pašļūcu dažus soļus, kļūst smagas un siltas no smiltīm. Nodomāju, ka varētu arī iemācīties atteikties no tām, ja nu es dzīves laikā gadījuma zaudētu kāju vai pat abas.
Esmu lasījis, ka cilvēki izjūt vajadzību lasīt gliemežvākus, akmentiņus un visādas drazas, staigājot gar jūras krastu, pēc tam tās salikt mazās kastītēs un sūtīt saviem draugiem mīlestības vēstuļu vietā. Sapņoju, ka iebrienu dziļāk, kur ūdens vairs nav tik dzidrs un caurredzams. No tāluma šķiet, sievietes sev smeļ mutē smiltis un ierokas zemē kā strausi. Mamma stāstīja, ka abas satikušās darbā, bet es domāju, ka viņa melo un sen vairs nestrādā, iepazinās ar draudzeni pludmalē un kopš tā laika vasara nekad nebeidzas, mēs ik dienas dodamies ar termosu un dvieļiem. Īstenība termosu mēs aizņemamies no vecmāmiņas, un vienreiz es pat sāku raudāt, kad iedomājos – viņai slāpst dārza darbus darot un jādzer no pumpja.
Varbūt netaisnīgi, bet mammas draudzene man liekas slaidāka, jaunāka un smaidīgāka, kaut gan viņas abas ir viena vecuma. Redzu tālumā miglaini, man ir maziņš mīnusiņš, tā teica dakterīte.
„Vai jūs nepabīdītos malā?”
Mamma paskatās uz mani un pavēl: „Ej skaiti kaijas, ej cep vistas, ej... ej...”
Pludmalei ir atbalss. Smeldze ieskrien kaklā un acīs sametās skābs, man vairs nav dūšas paskaidrot, ka es gribēju izkratīt viņu dvieli no smiltīm.
„Lūdzu piecelieties!”. Šoreiz tas skan dusmīgi. Sievetes sabīstas kā stirnas, uzlec kājās un apķeras viena ap otru. Es paņemu dvieli savās slimajās rokās, bet kad viņas tā abas skatās, tas galīgi nekratās un piesmilšojas vēl vairāk. Man uznāk raudiens, es bēgu aiz muguras dzirdēdams smieklus, varbūt tās ir zemu lidojošas kaijas, kuras pārstās man sekot, ja es neskatīšos atpakaļ un izlikšos, ka tās nemanu.
Ir jāpaiet ilgam laikam, iespējams visai vasarai, lai es aizmirstu savu izgāšanos un pārliecinātos, ka viņas neko neatceras. Visubeidzot es nemanāmi pielavos, apsēžos un izliekos, ka spēlējos smiltīs.
„Cik ir pulkstens?” draudzene vaicā kāju pacēlusi. Mamma pieiet man klāt, pamēra pulsu un saka, ka vajadzētu būt pirms četriem.
„Kā tu zini?”
„Ap trijiem pulss kļūst straujāks, tad slimība viņu uzvar...”
„Tas ir forši! Nu, ne jau slimība... nu, tu saprati, ko es domāju...”
Mēs ceļamies, izkratam dvieļus un dodamies uz staciju. Draudzene piebiksta man un sauc savu vārdu, vecumu profesiju un hobijus. Nezinu, kāpēc, bet es vairs nepriecājos, zinu tikai, ja priecātos, būtu stulbs pat savam vecumam. Mamma pārtrauc viņu un saka, ka mans slimais prāts nav spējīgs tik ilgi klausīties un koncentrēties, es viņai pilnībā piekrītu. Draudzene pēdējo reizi neglīti padzeras no termosa.
„Vai vecmāmiņai arī kaut ko atstājāt?”
Abas pasmejas un iekāpj katra savā vilcienā. Mamma saka, ka man jāgaida nākošais, jo šis ir pārāk pilns manam slimajam ķermenim, tikmēr viņa jau būšot pilsētā un padzirdīšot vecmāmiņu:
”Tu taču to vēlies?”
„Jā!”
Es palieku viens uz perona un gavilēju. Vasara ir beigusies un esmu iemācījies atteikties no tās. Pārrodos mājas, kur sagaida izkaltusi veca sieviete. Manā istabā uz galda stāv maza kastīte, tā ir no mammas draudzenes. Es varu pat neattaisīt, tur iekšā ir gliemežvāki, vīnkorķīši un citas drazas. Kāds man pateica to priekšā.

Aiz skatuves slēpās tumsa kā slavenība no paparazzi, atkal appoetizēta un atmaskota tā igni apskāva mazu zēnu, kurš, staigādams šurpu turpu, atkārtoja tekstu.
„Nevajag to ziloni pūst tik lielu,” viņš sevi mierināja.
Dažus kvartālus tālāk nervozs tēvs steidzināja savu sievu, draudot un lūdzoties, ka viņi nepaspēšot un tas viņus nostādīšot tādā situācijā kā toreiz. Izplētis savu melno lietussargu, viņš bija pārliecināts, ka tas pasargātu mīloto no krītoša flīģeļa vai debesskrāpja lauskas.
„Pat ja uzlītu lietus, man iecere tiktu attaisnota,” tētis domāja skaļi.
Palīdzot sievai atbrīvoties no mēteļa, starp citu savulaik šī darbība abus bija ļoti aizrāvusi, viņš tramīgi čukstēja siekalām šķīstot: „Tu esi pārliecināta, ka to vēlies, jo es, es iespējams, to neizturēšu, varbūt labāk būtu bijis, ja mēs vispār nebūtu braukuši, vai arī es varētu palikt te un tu ej iekšā, un es tevi gaidītu, kad tu skrietu ārā un mēs pēc tam abi varētu aizbēgt?”
„Mīļais, tas taču ir mūsu dēls!”
„Jā, jā, es zinu, skatuve ir tik maza un tajā milzu peles kostīmā viņš ir tik liels, tik uzkrītošs, visi viņu redzēs un atpazīs, atpazīs arī mani, tad visi skatīsies uz mani, es to neizturēšu, man būs jāpamet zāle, vai tu maz apjēdz, kā tas izskatīsies no malas?”
Gaismas nodzisa un sākās čukstu cēliens, kurā visi iepazinās ar blakussēdētājiem, aprakstīja savus bērnus, lai kaimiņi tos pēc parādīšanās uz skatuves varētu nekavējoties identificēt. Kameru motoriņu nemanāmā rūkoņa liecināja, ka visi ir gatavi sākt un kāda sieviete svārkos deva atļauju.
Uz skatuves parādās liela pele un prožektors profesionāli virzas uz centru, to vada vīrietis, kuru neviens nekad nav redzējis. Pele minstinās, gaisma dara sīvu. Kaut kur klausītāju biezoknī tēvs trin kāju un priekšā sēdošais onkulis, kurš kurbulē savu vecmodīgo kameru, pagriežas un jautā: „Vai tik tas nav jūsu dēls? Tā smieklīgā pele, tas ir jūsu dēls…”
„Un kas tā jums par tādu stulbu kameru?” tēvs skaļi čukst uz priekšu.
„Man pieder koks,
un koks ir nekustamais īpašums…” zēns apraujas un ierauga tēvu no aizkulisēm, kurš spēji žestikulējot aicina pamest skatuvi. Puisēns atsāk skaitāmo vēlreiz, bet tad viņu rauj aiz rokas.
No tumsas iznirst zilonis un prožektors iedrebas. Skatītāji šķirsta savas programmiņas un valda vispārējs apjukums. Biedzot māte ceļas kājās un uzņemas teicēja lomu: „Tas ir kauna zilonis”.
Zilonis pieliecas, lielā pele uzrāpjas tam mugurā, tad abi šķērso skatuvi un pazūd tumsā. Tēvs to redzēdams, atņem kādam bērnam mazu ģitāriņu un metas glābt izrādi.

Pie izejas pele pamana mammu, kas neveikli māj.
„Tu šodien biji lielisks!” viņa bužina savu dēlēnu mazliet skumji. Bet puisēns to nedzird, tikai pēta mātes rokassomiņu, viņš labāk par visiem zina, cik ietilpīga tā: „Vai tu dosies prom?”.
Zēns skatās uz mātes rokām, kas saliktas lūgšanā, viņš nojauš, ka tajās slēpjas puķe: „Vai tu paliksi, ja es uztaisīšu vakariņās kaut ko garšīgu?”
„ Bet tu taču nemāki gatavot, mīļais!”
„Tas ir lielisks iemesls, lai iemācītos. Es zinu tev rokās aug puķe, vai parādīsi?”
Zilonis piebaksta no muguras un parāda pulksteni, viņiem laiks doties. Māte saprot mājienu, atver somu un izņem mazu sunīti, kurš palaists brīvībā patipina pāris solīšus:
„Es viņu taupīju tavai dzimšanasdienai… tad, kad tu paaugsies… vai vismaz uz Ziemassvētkiem… bet tā nu sanāca…”
„No tevis nāk ziedi, es gribu tos redzēt…”
„Labi, tad noiesim klusākā vietā.”

Tēvs jau būdams mētelī sniedz pēdējos autogrāfus. Tad atceras par lietussargu gardarobē un spraucas cauri sveicošajam pūlim. Garderobiste svārkos svinīgi pasniedz lielo melno, kas atveras kā mute žāvājoties. Pēc dažiem mirkļiem viņš ir ārā un gaida lietu, tas attaisnotu visu, vai vismaz mazumiņu. Tētis aizver acis un redz suņa siksniņu. Tā aicina nomaldīties.

„Man pieder koks,
un koks ir nekustamais īpašums,
man pieder nekustīgi sapņi,
tur plaukstu siltumnīcā neizplaukst puķes,
kurām nosaukumus grūti atcerēties.”

Šodien čatā mazliet patrennējos ietekmēt diskusijas partneri sev vēlamā virzienā.
Skatīsim, kas nu sanācis (ja kādu interesē).

Situācija:
chat.delfi.lv / #baznica.lv

Diskusijas dalībnieki:
1) es,
2) Visvarenais.

Pamatnostādnes:
Jozefs_K: Nav jēgas strīdēties par dieva esamību, jo tā eksistenci nevar ne pilnībā pierādīt ne apgāzt.

Visvarenais: Dieva nav!

Visvarenais: Dieva nav, jo viņš nav redzams vai kā citādi fiziski jūtams! Eksistējošs ir tas, kas ir empīriski pierādāms. Es esmu.

Jozefs_K: Ir nepieciešams noskaidrot, vai šie kritēriji sniedz drošticamu atbildi, par to vai kaut kas ir, vai nav. Tāpēc jāpārbauda, vai ir iespējams pierādīt apgalvojumu "Es esmu".


Interesantākie jautājumi diskusijas gaitā:
1) Vai filmas varonis apzinās to, ka ir filmas varonis?
2) Kas ir cilvēks?


Rezultāti:
PIRMS
[22:35] jus visi no baznica.lv ?
[22:35] un ticat dievam ???
[22:35] Visvarenais: es nee
[22:35] pareizi jo vinja taksu nav !!!
[22:36] Visvarenais: to es nemaaku teikt
[22:36] kas tev leik domat ka vinjs eksiste ???
[22:36] Visvarenais: kas tev liek domaat, ka vinjsh neeksistee?

[22:38] Visvarenais: es neticu dievam
[22:38] tas jau nenoziimee ka es noliedzu ka vinjsh ir

PEEC
[00:57] kaut gan es nekad neesmu kategoriski noliedzis (aut.kom.:domāts - apgalvojis) ka dieva nav


Komentāri: Lai noskaidrotu kas ir cilvēks, Visvarenais mēģināja ceļot pa loģikas apļiem, aptuvenais ceļojums (saīsināts):
Cilvēks > Būtne > Atoms > Sākums.
Pie pēdējā, gan Visuvarenais iegrima dziļā tautoloģijā, beigu beigās uzstāja, ka sākums ir tas, kas ir pirmais un pirmais ir tas, kas ir sākums. Tā rezultātā viņš secināja:

Visi cilvēki ir dzīvas būtnes.
Visi cilvēki ir atomi.
Visi cilvēki ir sākumi.

Visi sākumi ir pirmie.
Visi pirmie ir sākumi. (ja eksistē šāda sakarība, tad no tā izriet)

Visi cilvēki ir dzīvas būtnes. (un protams)
Visas dzīvas būtnes ir cilvēki.
Visi pirmie ir cilvēki.

Galu galā Visvarenais piekrīt, ka nav iespējams pateikt, kas ir cilvēks, gluži vienkārši ir jāpieņem pēdējais iespējamais plašākais skaidrojums par patiesu, lai arī to nevar pārbaudīt.
No šī arī mēs secinājām, ka cilvēks sev izvēlas atskaites punktu, kuru viņš nevar pārbaudīt, bet uzskata par patiesu un no tā izriet viņa pārējie spriedumi. Šis secinājums kalpo par pamatu skaidrojumam par to, kāpēc pārliecība par to, ka "es esmu" nav kvalitatīvi atšķirīga no pārliecības par to, ka "dievs ir". Tāpat tas arī norāda to, kāpēc nekristieši bieži vien neredz sakarības un loģiku kristietībā, jo viņiem ir cits atskaites punkts.
Visvarenais arī nevarēja īsti argumentēt, tiesa viņš īsti nesaprata analoģiju ar varoni filmā, kurš nezina, ka ir varonis filmā. Mēģinājumi bija lietot piemērus ar Terminatoriem, kuri nezina, ka darbojas fiktīvā pasaulē un domā, ka ir Terminatori, nevis Arnoldi Švarcneigeri, kas šos terminatorus tēlo (protams, nepiekasīties pie "TERMINATORI DOMĀ" un pie daudskaitļa). Tādējādi solipsisms ņem kārtējo reizi virsroku un Visvarenais nespēj atbalstīt savas nostādnes ar kaut cik vērā ņemamiem argumentiem.

Log fails ir pārāk garš, lai to pievienotu, bet diskusijas rezultāti ir redzami citātos.
Tātad, secinot,

Visvarenais pamatnostādnes:
1) Dieva nav! > Nekad neesmu kategoriski noliedzis dieva esamību.
2) Es esmu! > Nav argumentu, kas varētu noliegt "Varonis filmā" iespējamību, tāpēc arī nav drošticama secinājuma "Es esmu!"


Ceru, ka kāds arī izlasīja līdz galam!
Man bija jautri

gavilējošs celibāts
gulst uz muguras
kā nestandarta krusts

tur pļavā,
vīri cērpj viens otru
un berzē muguras kā aitusuņi,
tur sievas spārnus iemēģjina
un bērni skaita dubļus

bariņš interesentu
noklaudzina stepu,
zīlētāja vaid
un sinkopēti plaukšķi vēstī,
vai celsies gaisā, vai zemē augs

lūk, nokaunējies bende
lauza galvu, lauza krustu,
patiešām šķībs bez gala
gadījies