(veelviens turpinaajums un nebuut ne peedeejais)
« previous entry | next entry »
Sep. 9., 2004 | 06:53 am
(Gribu labot vienu rupju kļūdu, kura caurstrāvo manu stāstījumu. Sākšu ar atzīšanos - es labprāt citētu no šī brīnišķīgās meitenes pierakstu burtnīcām, ja viņai tādas būtu un tas būtu daudz uzskatāmāk un īsāk, taču, tā kā man tādas iespējas nav, es mēģināšu rekonstruēt kādu no mūsu tikšanās reizēm, kas nekādā ziņā nav laba doma un ir nolemta jau pašā saknē. Bet tomēr.)
Mums ir bijušas neskaitāmas sarunas pa tālruni un kaunpilnas tikšanās solīdā kafejnīcā, kur vienmēr esmu juties vainīgs, ka sava filosofiskā (finansiālā) stāvokļa dēļ, nevaru viņai izmaksāt pat tēju, lai gan tieku mierināts ar zobgalīgām piezīmēm – es esot neiedomājami labestīgs un iekārojams dīkdienis – tas esot galvenais.
Laumiņa apsēdās pie galdiņa un paskatījās pulkstenī. Viņa bija ieradusies vismaz 20 minūtes par agru. Oficiants un vajadzības gadījumā bārmenis, kurš aiz letes stāvēdams brīžiem pārdroši klausījās nekvalitatīvu mūziku un, ja nebija, ko apkalpot, sarunājās ar mūžīgi pie bāra kvernējošajiem draugiem, šobrīd devās meitenes virzienā ar ēdienkarti rokās. Īstenībā viņi abi labi zināja, ka tas nav nepieciešams, jo Lauma šajā kafejnīcā iegriezās ārkārtīgi bieži un bija sevišķi neoriģināla un prognozējama, kad pienāca brīdis pasūtīt.
- Ledustēju ar citronu? – oficiants jautāja, tā arī nepasniedzis ēdienkarti. Viņš to teica izacinošā tonī, varētu domāt, ka tas tika darīts, lai radītu meitenē vēlmi par spīti pasūtīt ko citu, tomēr te nebija ne mazumiņa flirta, drīzāk šī nepieklājīgā viszināšana bija veids kā saīsināt abu kontaktēšanos, ne jau tāpēc, ka viņi nepatiktu viens otram, bet tāpēc, ka „es jau zinu, ko tu pasūtīsi” situācija abiem likās neparasti nogurdinoša. Lauma pamāja un oficiants apmierināti nozuda.
Gaidīdama ledustēju viņa skatījās pa logu, kuram garām gāja slikti ģērbti tūristi, kas bieži vien apstājās, lai palūkotos Laumiņai pretī. Viņai riebās tūristi, jo tie bija šausmīgi nežēlīgi, nepieklājīgi un nekompetenti cilvēki – līdz, ko ieguvuši šo statusu (vai apzināti, vai arī pavisam nejauši), tie zaudē priekšstatu par svēto, tie nepazīst intīmo un viss svešais ir apskates objekts – pat vienkārša kafejnīca, kurā noteikti jāielūkojas, pat vienkārša meitene, kura gaida savu sasodīto ledustēju – pat viņa ir iekļauta kaut kādā stulbā ceļvedī. Protams, visļaunākais, kas ar cilvēku var notikt gaišā dienas laikā ir, ja kāds tūrists grib nofotografēties ar viņu. Vēlāk viņš nokļūst tai fotogrāfiju kaudzītē, kuras ceļotāja radi un draugi padod pa apli, klausoties piedzīvojumos – te, lūk, es esmu nofotografējies tādas un tādas baznīcas (iedomājaties, viņiem arī ir baznīcas!) fonā, šajā bildē jūs redzat mani šaurā un skaistā ieliņā, kas noteikti ir ievērojama ar kaut ko (kā jau visas šaurās un skaistās ieliņas), šeit es esmu nobildējies blakus ārprātīgi simboliskam piemineklim (tagad tieši lasu grāmatas par šo tēmu, tas ir ļoti aizraujoši) un šeit blakus… t.i. kopā ar kādu meiteni.
- Nu, nu, un ko tā meitene? – viņi vaicātu.
Taču varēja būt vēl sliktāk: ja vien nebūtu šo mazo ieliņu un drūzmas, ko viņi paši radījuši, daudzi tūristi spētu puslīdz neapbūvētās vietās iedomāties savu jauno māju vai vismaz dzīvokli mājā ar smieklīgi plānām sienām, lai atpūstos no garā ceļa un tad, kad visi apraduši ar ciemiņu, palikt pavisam.
- Sveika, piedod, ka kavējos! – es uzrunāju viņu un negribīgi vilku nost jaku. – Ja es varētu, es izmaksātu, bet tu jau zini, ka man nav naudas…
Lauma neatbildēja, bet pamāja.
- Piedod, es drīkstu aiziet līdz tualetei, burtiski uz sekundi?
- Nu, beidz! Apsēdies vienreiz! – viņa juta, ka es vilcinos kā vājš orators pirms runas - meklē dažādus iemeslus, kāpēc vēl nevar sākt un pārbaudot mikrofonu skaita vismaz līdz simtam.
- Re, laikam tas aziāts ar fotoaparātu kaklā otrpus logam būs ieskatījies tevī! – es nosmīkņāju.
- Tu esi maita, īsts maita, it kā tu nezinātu… ai, labi, tu kaut ko dzersi?
- Jā, es labprāt dzeršu visu, kas nav dārgāks par latu! Vai tu saņēmi manu vēstuli, es to nosūtīju jau labu laiku atpakaļ.
- Nē, neesmu saņēmusi un zinot tevi, diez vai kādreiz saņemšu.
- Es tur rakstīju, ka…
- Nu, pagaidi. Ja jau tu nosūtīji, es izlasīšu pati visu, ko tu tur sarakstīji.
Oficiants – bārmenis pievērsās man un es pasūtīju kaut ko lata robežās.
- Viņš ir jauks, vai ne? Es domāju – viņam ir lielisks augums, viņš klausās sliktu mūziku aiz letes – vai var būt kāds vēl iekārojamāks? – Lauma vēroja oficiantu, kas nopūlējās gatavojot man labāko mazbudžeta kokteili.
- Tu esi iekārojamāka! Vismaz man tā agrāk šķita, tagad tu esi vienkārši stulba. Es godīgi sakot neesmu saticis nevienu cilvēku, kurš būtu vairāk pārņemts ar savu un citu ķermeņiem. Ak Dievs, kā tu viņus nīsti, patiesībā tu nīsti visu ķermenisko. Es tevi ļoti mīlu, bet nevaru pieņemt, ka tu visās pasaules likstās vaino cilvēka ķermeni un ķermeni vispār. Kopš tu esi pievērsusies Dievam – un tā ir neiedomājama augstprātība zinot tevi, tu es vispār atteikusies ticēt, ka cilvēks ir spējīgs arī kaut ko radīt un radīt labu, tikai tāpēc vien, ka viņam ir ķermenis.
- Mīļais, ja tu izlasītu par Ādamu un Ievu, tad…
- Tikai nesāc, labi? Ar saviem piemēriem… - es biju kļuvis agresīvs un netaisījos laist garām šo reto izdevību. – Tikai nesāc ar saviem piemēriem. Es zinu, tu domā tev pieder likumīgas tiesības būt ar Dievu un tās tev ir atņēmis kaut kāds aizvēsturisks Ādams, krizdams grēkā. Un tagad viss, kas ir turpinājums Ādamam, ir destruktīvs. Tāpēc tu neatzīsti laulību un bērnus, tāpēc tu ienīsti tūristus un to nabaga bārmeni, kas tevi mīl kā traks…
- Vai tik tu neesi greizsirdīgs? – viņa, neizlaižot salmiņu no lūpām un tāpēc zaudējot savu nevainojamo dikciju, vaicāja.
- Tu noraksti cilvēkus un ļaujies ciešanām. Tu domā, ka ar šīm ciešanām, nīkstot un klusi ienīstot visus, atgūsi tiesības būt ar Dievu?
Laumiņa pārstāja ar salmiņu bakstīt mirstošos ledusgabaliņus. Viņa iztaisnojās un skatījās man acīs.
- Varbūt tu vienkārši jūti, ka vari mani pazaudēt? Varbūt tāpēc tu runā tik daudz jauku muļķību?
Viņa atgriezās pie tējas sūkšanas, salmiņš jau sāka klukšķēt. Kādu laiku mēs klusējām.
Mums ir bijušas neskaitāmas sarunas pa tālruni un kaunpilnas tikšanās solīdā kafejnīcā, kur vienmēr esmu juties vainīgs, ka sava filosofiskā (finansiālā) stāvokļa dēļ, nevaru viņai izmaksāt pat tēju, lai gan tieku mierināts ar zobgalīgām piezīmēm – es esot neiedomājami labestīgs un iekārojams dīkdienis – tas esot galvenais.
Laumiņa apsēdās pie galdiņa un paskatījās pulkstenī. Viņa bija ieradusies vismaz 20 minūtes par agru. Oficiants un vajadzības gadījumā bārmenis, kurš aiz letes stāvēdams brīžiem pārdroši klausījās nekvalitatīvu mūziku un, ja nebija, ko apkalpot, sarunājās ar mūžīgi pie bāra kvernējošajiem draugiem, šobrīd devās meitenes virzienā ar ēdienkarti rokās. Īstenībā viņi abi labi zināja, ka tas nav nepieciešams, jo Lauma šajā kafejnīcā iegriezās ārkārtīgi bieži un bija sevišķi neoriģināla un prognozējama, kad pienāca brīdis pasūtīt.
- Ledustēju ar citronu? – oficiants jautāja, tā arī nepasniedzis ēdienkarti. Viņš to teica izacinošā tonī, varētu domāt, ka tas tika darīts, lai radītu meitenē vēlmi par spīti pasūtīt ko citu, tomēr te nebija ne mazumiņa flirta, drīzāk šī nepieklājīgā viszināšana bija veids kā saīsināt abu kontaktēšanos, ne jau tāpēc, ka viņi nepatiktu viens otram, bet tāpēc, ka „es jau zinu, ko tu pasūtīsi” situācija abiem likās neparasti nogurdinoša. Lauma pamāja un oficiants apmierināti nozuda.
Gaidīdama ledustēju viņa skatījās pa logu, kuram garām gāja slikti ģērbti tūristi, kas bieži vien apstājās, lai palūkotos Laumiņai pretī. Viņai riebās tūristi, jo tie bija šausmīgi nežēlīgi, nepieklājīgi un nekompetenti cilvēki – līdz, ko ieguvuši šo statusu (vai apzināti, vai arī pavisam nejauši), tie zaudē priekšstatu par svēto, tie nepazīst intīmo un viss svešais ir apskates objekts – pat vienkārša kafejnīca, kurā noteikti jāielūkojas, pat vienkārša meitene, kura gaida savu sasodīto ledustēju – pat viņa ir iekļauta kaut kādā stulbā ceļvedī. Protams, visļaunākais, kas ar cilvēku var notikt gaišā dienas laikā ir, ja kāds tūrists grib nofotografēties ar viņu. Vēlāk viņš nokļūst tai fotogrāfiju kaudzītē, kuras ceļotāja radi un draugi padod pa apli, klausoties piedzīvojumos – te, lūk, es esmu nofotografējies tādas un tādas baznīcas (iedomājaties, viņiem arī ir baznīcas!) fonā, šajā bildē jūs redzat mani šaurā un skaistā ieliņā, kas noteikti ir ievērojama ar kaut ko (kā jau visas šaurās un skaistās ieliņas), šeit es esmu nobildējies blakus ārprātīgi simboliskam piemineklim (tagad tieši lasu grāmatas par šo tēmu, tas ir ļoti aizraujoši) un šeit blakus… t.i. kopā ar kādu meiteni.
- Nu, nu, un ko tā meitene? – viņi vaicātu.
Taču varēja būt vēl sliktāk: ja vien nebūtu šo mazo ieliņu un drūzmas, ko viņi paši radījuši, daudzi tūristi spētu puslīdz neapbūvētās vietās iedomāties savu jauno māju vai vismaz dzīvokli mājā ar smieklīgi plānām sienām, lai atpūstos no garā ceļa un tad, kad visi apraduši ar ciemiņu, palikt pavisam.
- Sveika, piedod, ka kavējos! – es uzrunāju viņu un negribīgi vilku nost jaku. – Ja es varētu, es izmaksātu, bet tu jau zini, ka man nav naudas…
Lauma neatbildēja, bet pamāja.
- Piedod, es drīkstu aiziet līdz tualetei, burtiski uz sekundi?
- Nu, beidz! Apsēdies vienreiz! – viņa juta, ka es vilcinos kā vājš orators pirms runas - meklē dažādus iemeslus, kāpēc vēl nevar sākt un pārbaudot mikrofonu skaita vismaz līdz simtam.
- Re, laikam tas aziāts ar fotoaparātu kaklā otrpus logam būs ieskatījies tevī! – es nosmīkņāju.
- Tu esi maita, īsts maita, it kā tu nezinātu… ai, labi, tu kaut ko dzersi?
- Jā, es labprāt dzeršu visu, kas nav dārgāks par latu! Vai tu saņēmi manu vēstuli, es to nosūtīju jau labu laiku atpakaļ.
- Nē, neesmu saņēmusi un zinot tevi, diez vai kādreiz saņemšu.
- Es tur rakstīju, ka…
- Nu, pagaidi. Ja jau tu nosūtīji, es izlasīšu pati visu, ko tu tur sarakstīji.
Oficiants – bārmenis pievērsās man un es pasūtīju kaut ko lata robežās.
- Viņš ir jauks, vai ne? Es domāju – viņam ir lielisks augums, viņš klausās sliktu mūziku aiz letes – vai var būt kāds vēl iekārojamāks? – Lauma vēroja oficiantu, kas nopūlējās gatavojot man labāko mazbudžeta kokteili.
- Tu esi iekārojamāka! Vismaz man tā agrāk šķita, tagad tu esi vienkārši stulba. Es godīgi sakot neesmu saticis nevienu cilvēku, kurš būtu vairāk pārņemts ar savu un citu ķermeņiem. Ak Dievs, kā tu viņus nīsti, patiesībā tu nīsti visu ķermenisko. Es tevi ļoti mīlu, bet nevaru pieņemt, ka tu visās pasaules likstās vaino cilvēka ķermeni un ķermeni vispār. Kopš tu esi pievērsusies Dievam – un tā ir neiedomājama augstprātība zinot tevi, tu es vispār atteikusies ticēt, ka cilvēks ir spējīgs arī kaut ko radīt un radīt labu, tikai tāpēc vien, ka viņam ir ķermenis.
- Mīļais, ja tu izlasītu par Ādamu un Ievu, tad…
- Tikai nesāc, labi? Ar saviem piemēriem… - es biju kļuvis agresīvs un netaisījos laist garām šo reto izdevību. – Tikai nesāc ar saviem piemēriem. Es zinu, tu domā tev pieder likumīgas tiesības būt ar Dievu un tās tev ir atņēmis kaut kāds aizvēsturisks Ādams, krizdams grēkā. Un tagad viss, kas ir turpinājums Ādamam, ir destruktīvs. Tāpēc tu neatzīsti laulību un bērnus, tāpēc tu ienīsti tūristus un to nabaga bārmeni, kas tevi mīl kā traks…
- Vai tik tu neesi greizsirdīgs? – viņa, neizlaižot salmiņu no lūpām un tāpēc zaudējot savu nevainojamo dikciju, vaicāja.
- Tu noraksti cilvēkus un ļaujies ciešanām. Tu domā, ka ar šīm ciešanām, nīkstot un klusi ienīstot visus, atgūsi tiesības būt ar Dievu?
Laumiņa pārstāja ar salmiņu bakstīt mirstošos ledusgabaliņus. Viņa iztaisnojās un skatījās man acīs.
- Varbūt tu vienkārši jūti, ka vari mani pazaudēt? Varbūt tāpēc tu runā tik daudz jauku muļķību?
Viņa atgriezās pie tējas sūkšanas, salmiņš jau sāka klukšķēt. Kādu laiku mēs klusējām.