idée fixe

Veltīts Evijai

Viņa bija ķērusies pie Lielās sestdienas tīrīšanas. Pielikusi putekļu sūcēja metāla caurules posmu sev pie deguna, dziļi ievilka elpu. Tā smaržoja pēc svaigām sēnēm. Nekā pārsteidzoša, nodomāja viņa, un mani nemaz neinteresē, ar ko izskaidrojama šī smarža. Es tikai zinu, ka tā pieder man.
Viņa pieliecās un izstiepusi garo cauruli uz priekšu, ieņēma starta pozīciju, taču šim skrējienam nebija lemts notikt, jo to iztraucēja spalgs un nevēlams durvju zvans, kas nekādā ziņā nesmaržoja pēc sēnēm. Tas bija kārtējais līgavainis, kuram etiķete nebija sveša - viņš eleganti novilka cilindru, paklanījās un iepazīstināja ar sevi. Sieviete uzreiz pamanīja nogurumu viņa acīs. Pielikusi pie zoda savu roku (tas tāpēc, ka lasījusi grāmatā par ķermeņa valodu - tā esot ieinteresētības un vērtējuma pazīme) viņa izteica piezīmi, ka vīrietis visādā ziņā izskatoties savu titulu nospiests un kam gan viņai tāds. Precībnieks vēlējās, lai viņam tiktu dota iespēja, tāpat kā citiem un meitene teica „labi”, apsēdās krēslā, kas viegli nopūtās, caur kaut kad iemantoto plaisu apšuvumā. Trenēts deguns zinātu izšķirt šajā smaržas kokteilī galvenos ingredientus – dermantīnu un nemazgātu dupsi.
„Labi, bet jums būs jāveic trīs uzdevumi, lai pierādītu savu mīlestību.”
„To es nedarīšu, vīrietis teica un taisījās iet prom.”
Viņa atviegloti pasmaidīja. „Nāciet es jūs samīļošu.”

Ārdurvis aizcērtas, taču citu durvju sprauga kļūst lielāka, aiz tām mīt nemierīgās acis. Beidzot uz skatuves (istabā) parādās līka un sakņupusi mamma, kas bez liekām ceremonijām sāk runāt dikti un pikti:
„Meit, es tev teikšu vienu, man riebj, ka tad, kad runāju, man dreb balss un es esmu kļuvusi veča, bet es tev teikšu vienu, man riebj, ka mugura man vēl tik zemi redzēt, bet es tev teikšu vienu - tev reiz jāņem kāds par vīru. Cik ilgi tu būsi viena? Vai tiešām tev negribas vīrieša?”
„Jā, vai tiešām tev negribas vīrieša”, no mammas kabatas galvu pabāž miniatūrs, bet jestrs tētis, kurš tūlīt pat arī tiek apklusināts. Raupja roka viņa galvu iespiež atpakaļ kabatā un aizpogā to.

Meita izklaidīgi osta putekļsūcēja cauruli. „Nu, labi jau labi, esat mani nomocījuši, panākšu to vīrieti, viņš noteikti vēl ir uz trepēm.” Taču vīrietis stāvēja aiz ārdurvīm.
„Kāpēc jūs vēl esat šeit?”
„Tāpēc, mīļā, ka es nevēlos, lai jūs kliegtu pa visu trepju telpu, saucot mani atpakaļ.”
„Bet kā jūs zinājāt, ka es jūs saukšu atpakaļ?”
„Man to kāds pateica priekšā, bet tagad aiciniet mani iekšā, es jums nolasīšu sonetu un tad mēs dejosim, un tad es bildināšu jūs.”
„Vai arī to jums kāds pateica priekšā?”

Mamma sadzirdējusi kāzas tuvojamies, iekliboja atpakaļ aiz durvīm, atstāja tās mazliet pavērtas un ieņēma pamatpozīciju. Kad solītais bija paveikts, vīrietis piecēlās kājās un noslaucīja savu putekļaino celi. Tūlīt durvis vērās plaši un vecā stenēdama nesa krunkainu pīrāgu bļodu.
„Nāc, es tevi apčamdīšu”, vecenīte ķērca.
Mazā tēta galva parādījās no kabatas, kuru viņš bija sagrauzis kā kode un apmierināti paziņoja, ka viņam esot daudz kas pārrunājams ar jauno znotu un lai vecā puikam nebāžoties virsū ar savām sieviešu lietām. „Pastiep savu roku, dēliņ.” Tētis atspērās un piezemējās uz delna. „Nu tā, tagad ved mani uz citu istabu.” Jauneklis paklausīja un devās, tēvs paskatījās uz māti un parādīja miniatūru mēli.

Mācītājs lika viņiem izvēlēties, kurš būs miniatūrs, bet tā kā abi nevarēja izšķirties, viņš teica „nu labi”, taču tas tik un tā tuvāko divu nedēļu laikā esot jāizlemj un jāpaziņo augstākajām instancēm. Kad viņš jautāja, vai kādam ir zināms iemesls kāpēc svētā laulības saikne nav iespējama, uz skatuves parādījos es, iesitu līgavainim pa seju un tas iekrita baseinā, lēnam nogrimstot. Es jau tagad zināju teikt, ka viņš būs bērnu iemīļotā mantiņa, kuru viņi nedēļām mēģinās izzvejot, liekot lietā dažādas tehnoloģijas un izgudrojumus. Taču šādā brīdi fantazēt nav vaļas. „Vai tu kļūsi par manu sievu?” „Jā,” viņa iespiedzas un palecas. „Tikai nekad vairs nespēlējies ar mani, labi?” Viņa nekā neteica, tikai pieglaudās man un manam džemperim, es viņai greizsirdības pārņemts pavēlēju, lai izvēlas - es vai džemperis, viņa teica „ak, tu mans muļķīti”...
Māte to redzēdama, nometa krunkainos pīrāgus, kļuva sarkana, izmetās plika un ielēca baseinā (lai atvēsinātos). Mazais tētis nosēdās man uz pleca, kā pirāta papagailis un sāka taisnoties par to, ka viņi jau necerējuši, ka es atgriezīšos, citādi jau nekad nebūtu spēruši tik neprātīgu soli. Es teicu "labi jau labi, sievastēv".
Visu beidzot māte mūs abus ar sieviņu pasauca pie baseina un jautāja, kādu kāzu dāvanu mēs vēloties. Meita neminstinoties atbildēja, ka vēloties putekļusūcēju. "Laba izvēle, meitiņ", teica sievasmāte un pazuda zem ūdens.

Laukaa meitenes sakraavaam kaa saules greedaaas, pirms doshanaas mees saskanjojaam, mees noskanjojaam un tad mees devaamies, un tad muus aptureeja, un jautaaja, ko mees vedam, un mees izkraavaam no greedaam uz rindaam un salikaam peec auguma un kraasas, un tad vinji izveeleejaas sev tiikamaakaas un sakraameeja savaas greedaas, un mees izbraakjeetaas atstaajaam turpat, lai seetnieki ar lapaaam sakraamee taas lapu greedaas, un seetnieks palika beediigi staavot zem peedeejaas atkriteejas lapas, kas negrasiijaas krist nu ne par ko, un tad vinjsh parakaajaas tajaa norakstiito kaudzee, lai pakaveetu sev laiku un atrada sev laiku aizvest vinju uz majaaam, nomazgaat un sasildiit, un izgludinaat starp graamatas lpp uz muuzhiem

Bargums

Viņa ritmiski pārgāja tiltu. Piesardzība bija uz katra soļa. Jebkurā mirklī krāšņs vējš varēja censties izrotāt ar to, kas viņam palicis pāri pēc bohēmas, silts un muskuļots asfalts aicināja pievienoties un izbadējušies koki džemperos, izkāruši savas sūnainās un visādi citādi pūkainās mēles ar vismaz tūkstoš receptoriem elsa, vai nu aiz karstuma, vai iekāres.
Beidzot tikusi līdz jaunajai mājai, viņa sastapa savu dēlu, kurš sēdēja uz baseina malas un tīksminājās par flīzītēm. Viņš paziņoja, ka baseins esot lielisks un ka galu galā kāds nolauzīšot kaklu uz tām flīzītēm.
Māte ieskatījās caur verandas logu tukšajā un putekļainajā mājā, kur noguris īpašuma tirdzniecības aģents jauca sev līdzpaņemto kafiju krūzītē ar uzņēmuma simboliku. Zēns skatījās ūdenī un acīmredzot prātoja, vai pievienoties tam. Māte saniknojās un teica, ka viņai jau tā pietiekot raižu un ja viņš neatiešot no baseina, tad tiks atdots bērnunamam. Puisēns vēl mirklī mēģināja oponēt, pievēršoties baseina vienīgai un tāpēc visvarenai krācei.
Neapmierinātā sieviete paņēma dēlu aiz rokas un ieveda mājā. Viņa lika bērnam sēdēt tur un netraucēt, kamēr parunāšoties ar onkuli. Pēc mirkļa viņa atgriezās gluži priecīga.
Naktī valdīja negaiss, mazais izrāpās no gultas un pavēra mātes istabas durvis. Tā bija pavisam tukša, tikai matracis un sieviete. Šāds skats viņu noteikti biedēja daudz vairāk kā zibens un pērkons.
Ko tu gribi, māte vaicāja. Puisēns mirkli klusēja, gribēdams sagaidīt spērienu, lai tas nepārtrauktu pirms viņš būtu pabeidzis sakāmo.
Es gribēju parunāt par tām flīzītēm, viņš iesāka. No tiesas, es arī par viņām gribēju parunāt, māte piecēlās pussēdus. Bija tik tumšs, ka viņa varēja atļauties būt kaila, kamēr nebija zibens un viņa negribēja šo izdevību palaist garām.
Mīļumiņ, izstāsti man, kas ir ar tām flīzītēm, tikai dieva dēļ nenāc ne soli tuvāk. Puisēns kļuva nervozs, viņš paskaidroja, ka viņam jārunā ātri, jo gaidāms spēriens. Sieviete sacīja, ka viņam ir jāizvēlas ko teikt, jo visu tik un tā nekad nevar paspēt pateikt.
Es tevi mīlu, mam, un aizskrēja uz savu istabu.

No rīta viņš atrada virtuvē krūzīti ar firmas simboliku. Apskatījis to no visām pusēm, zēns trieca to pret zemi, pēc tam apsēdās lai spēlētos ar lauskām.
Māte iekārās virtuves durvīs. Tas, ko tu vakarnakt man teici, bija tik...es pat nezinu, es vēlētos tev kaut kā atmaksāt. Kā būtu....kā būtu ja mēs turētu suni?
Jā, mēs turētu viņu ar varu, dēls pievērsās mātei un piekrītoši pamāja.
Vakarā viņš ielaida ūdenī kuģīti, lai pārbaudītu, vai tas tiešām iztur superkrāces. Māte to vēroja, tad uzvilka savu seksīgāko peldkostīmu un slaidi ielēca baseinā. Šādi viļņi liktu superkuģītim norīt siekalas. Ienirusi pārspīlētās dzelmēs viņa uzminēja kuģīša atrašanās vietu un pavilka to zem ūdens, pati izbāzusi galvu, smējās.
Tas ir estētiski, zēns negribot atzina, piecēlās un aizgāja savās darīšanās.

Suņuk, nu, nāc taču, viņš ar varu vilka ķēdē lielu un bēdīgu suni, kurš nebūt negribēja peldēties, bet kad beidzot tika iegrūsts ūdeni, turējās rāms pie krasta kā pietauvota laiva. Zēns raudāja un histēriski atvainodamies sunītim, rāpās tam mugurā. Pēc tam lika pārpeldēt baseinu. Dzīvnieks sāka slīkt un bija tik nomocīts, ka nespēja vairs tikt virspusē un puisēns ķepurojās laukā pats. Viņš iemācījās peldēt.
Tas ir slikts, slikts suns.
Nē, tā ir viņa, tu neko nejēdz no sievietēm, dēliņ. Māte izsmejoši.
Lai nu kā, māmiņ, bet tas suns ir miris.

Aģents ieradās un paskaidroja, ka viņš esot ne tikai nekustamā īpašuma aģents, bet principā atbildot par visu. Viņš zvejoja suni no baseina pie sevis klusi cerēdams, ka dzīvnieks vienkārši guļ.
Tā kā viņš nav aizmidzis, un es atbildu par visu, es pieprasu paskaidrojumus jaunais cilvēk, aģents draudīgi aplūkoja zēnu.
Es taču teicu, ka kāds galu galā nolauzīs kaklu uz tām flīzītēm, bērns pēc nelielas apdomāšanās atbildēja. Aģents pievērsās mātei. Sieviete paskatījās uz dēlu un teica, ka viņa arī esot teikusi, ka kāds reiz nolauzīšot kaklu uz tām flīzītēm.
Nogurušais vīrietis pieliecās pie zēna, tēvišķi noglaudīja viņam galvu un iedeva krūzīti ar firmas simboliku. Sargā to, tādas apkārt nemētājas. Un paldies, ka izmantojāt mūsu pakalpojumus.
Aģents piemiedza aci, pats nezinādams kam - mātei dēlam vai sunim un aizgāja. Dēls pavaicāja, kā mammai šķiet, vai aģents saprotot sievietes. Sieviete skumji pasmaidīja un aicināja uz pastaigu.

Bēdīga sieviete ritmiski soļoja pa ceļu. Viena, visvarena krāce, slīdēja no muguras un slīcināja visu, kas tai ceļā. Nenogurstošs bērns skraidelēja pa ceļam apmīļodams kokus, kas izkāruši savas mēles ļāvās franču skūpstam. Saujā iespiedis sīknaudu un otrā rokā turēdams maisiņu, kuru plivināja vainīgs un paģirains vējš, viņš jautri galopēja, ik pa mirklim pieskatīdams, lai mamma nedara muļķības.

Ja viņam rokā būtu bijis baloniņš, zēns noteikti paceltos gaisā.

Es esmu beediigs

Peec gandriiz 9h, ko aizvakarnakt pavadiiju pie klaviereem speeleejot, esmu sapratis, ka cilveeki mani neinteresee.

Peec kaada laika pirksti kljuva viegli un taustinji kljuva viegli un mees sapluudaam vienaa veselumaa (nu, apmeeram taa kaa sekss, cik esmu par to lasiijis).

Viss, par ko es speeju domaat, ir skanja, pirmaa skanja, kur taa aizvediis.

Autoram ir jaabuut kaa bitei, jaaiekozh un jaanomirst, jo peec maakslas darba radiishanas vinja eksistence kljuust nenoziimiiga. Maaksla ir patstaaviiga, taa ir radoshaaka un speeciigaaka par autoru.

Maaksla negrib piedereet nevienam, taapeec taa visupirms nosmacee savu autoru.

Taa vienmeer ir redzamaa attaalumaa, bet ne tik tuvu, lai to vareetu nokjert.

P.S. Un es vairs nezinu, vai gaidiishu, kad tu atgrieziisies.

Vakarnakt sapnii es vareeju redzeet zikuraatu, bet neredzeeju.

Shkjiet, mani vajaa sveetki.

Mirklja citaats:
"I came up with a new game show recently. It's called "The Old Game". We got three old guys with loaded guns on stage. They look back at their lives, see who they were, what they accomplished, how close they came to realising their dreams...
The Winner...is the one who doesn't blow his brains out...
He gets the refridgerator...

/Confessions of the Dangerous Mind/

Dziesma virzaas uz priekshu, saaku pamazaam atcereeties, cik patiikami un kaitiigi ir lietot pedaali, jeb pareizaak sakot apzinaaties, ka vinju lietot nemaz nedriikst shajaa gadijuumaa.
Atkal interesanti fakti neinteresantiem cilveekiem.

Ir domas, kas griiljojas un izmeera telpu, atstuteejas pret visaam sienaam un meegjina sev atrast vietu kur nokrist. Taam sheit ir par maz vietas, taas muuzham berzeejas viena gar otru un kljuust erotiskas, un taam truukst drosmes izlauzties aaraa (ar "s" vai "z"?).
Ir jaaizvairaas no pieskaarieniem un cilveekiem, citaadi viss agri vai veelu sasildaas un seksualizeejas.

Tukshums ir kaut kas nenoliedzami deriigs, kas atdala divus vaardus, divus cilveekus vienu no otra. Tukshums ir distance jeb attaalums no viena liidz otram, kuru veicot es riskeetu, pazaudeet saakumu, turpinaajumu un beigas. Distance ir kaut kas nenoliedzami iederiigs, kas rada sajuutu par meerkja nepiecieshamiibu un mans meerkjis ir uztureet sho sajuutu, vienlaiciigi speejot saglabaat distanci - speet nodaliit meerkji no meerkja nepiecieshamiibas.
Tas mani attureetu no darbiibaam, kas ir logjiskas, bet bezjeedziigas.

Es meloju. Patiesiibaa man skan pavisam cita muuzika.

Pateicoties vienam cilveekam, man izdevaas formuleet scenaariju, kuru nekaadaa zinjaa nedriikst izspeeleet (jo tad tas zaudeetu savu "pirms" buutiibu).
Es sarosos ikreiz, kad rodu asociaaciju kaut kam, kas man ir buutisks:

Vinja atkailinaajaas sava sunja priekshaa, peec tam apgjeerbaas un izveda to laukaa.

Vai ir taads spogulis, kuraa es vareetu ieraudziit sevi pashu?

Es kaa daudzi, kas zina un nezina Sartru, esmu iepazinis savas sejas bezjeedziibu. Sapnjojot un laizhot veeju caur savu istabu, atcereejos, ka reiz, kad es veel nebiju tiinis, skatiijos spogulii un nekaadi nespeeju savu seju asocieet ar kaut ko esoshu. Savaa galvaa paarskaitiidams klasesbiedrus un vinju sejas (katru speedams asocieet ar kaut ko), padevos.
Tagad par to praatodams, saaku domaat, ka varbuut nevis mana seja pati par sevi ir bezjeedziiga, vienkaarshi to ir neiespeejami asocieet ar kaut ko, jo taa ir mana.

Shodien straadaaju pie divaam dziesmaam: Over the rainbow un Don't ever leave me. Abas ir veiksmiigas transkripcijas, meegjinu atrast savu poziiciju, respekteejot Keith Jarrett versiju.
Tas taa, interesanti fakti neinteresantiem cilveekiem.

Mans vieniigais draugs ir mirushais koks. Kraasotais, lakotais koks. (Un kad es vinju kustinaaj', tad vinjsh mani lustinaaj').
Varbuut dziivs ir tas, kas kustas, vai iekustina kaadu citu. Tad varbuut arii miris koks ir dziivs koks, tikai citaa veidaa. Lai nu kaa, man liekas es paaraak paljaujos uz dziivo. Kaut kas man saka, ka jaapieveershas kustoshajam.
Taustinji arii ir koki un zilonji. Mirushu zilonju un mirushu koku krustojums. Katrs no vinjiem ir speeciigaaks par mani pashu, un tas biedee un uzbudina ik reiz, kad pieskaros tiem.
Sho nakti es svineeshu pie vieniigajaas buutnes, kura mani pienjem un kuru kaa par briinumu pienjemu arii es. Pie klaviereem. Un labi taalu prom no cilveekiem.
Tikai mieru es mekleeju.

Bezmiegs. Shonakt eedu sarkano papriku un pirmoreiz pieveersu uzmaniibu seeklinjaam, kas tajaa maajo. Riebiigas seeklinjas, es nodomaaju. Kaa mezhacuukas taas saspiedushaas pa vidu cieshi viena pie otras, lai nenosaltu un gar malaam paprika paliek tuksha. Akustiska paprika.
Es esmu dusmiigs uz seeklinjaam, vienubriid liekas, ka taas ir tepat pie manis un tad taas izkliist uz visaam puseem kaa tuuristi peec atljaujas iepirkties.
Jaa, runaajot, par tuurismu, tuurisms aizvilinaaja man tuvu cilveeku, sakaardinaaja ar sveeshaam zemeem, augstiem tornjiem, augstiem tonjiem, seksiigaa meelee iechuksteeja vinjai ausii to, no kaa droshii vien pat es nespeetu atteikties. (Man gan ne no kaa nav jaatsakaas, jo nekas netiek piedaavaats).
Sapeleejusi kafija (varbuut uz taas veel var ziileet), jaapameegjina uz meeles kaa labs graamatu papiirs, tagad var izziileet, vai taalu ir aarzemes un vai divas nedeeljas ir daudz. Pietiekoshi daudz, lai apdomaatu, kas man pasham tuvs un kas taals.
Sheit ir jauki, vari izrunaaties no tiesas un vienmeeer paliek iespeeja, ka to tomeer neviens neizlasiis. Jaa, tas ir izmisuma solis, shis zhurnaals, taas ir sekas peec mana privaataa aatomkara, un mans izmisums jaaj uz zirga, tieshi kaa pasakaa, tieshi taa, kaa es vienmeer esmu veeleejies.
Es veelreiz paarlasu to, ko esmu uzrakstiijis un taa ir kaa akustika, kas atbalsojas liidz kljuust vaarga un miilama un peec tam nomirst. Panjeemu palagu un paarvaacos uz papriku. Shonakt guleeshu tur (ja guleeshu). Spilvenu man nevajag. Nevienu man nevajag. Guleeshu uz savas rokas.