idée fixe - kāda garāka stāsta sākums (tas nozīme, ka nav pabeigts un es ceru, ka ir vērts pabeigt)

Rīta drēgnums skubināja pielikt soli. Viņa nepārprotami piekliboja un jo vairāk tam pievērsa uzmanību, jo izteiktāka šī klibošana kļuva. Meitenei nebija ne jausmas, kāpēc tad, kad viņa pārvietojas viena ar savām domām, labā kāja šķita garāka, daudz garāka, kā to pieļauj dabīgā ķermeņa asimetrija. Turpretī, esot kopā ar kādu, viņas gaita bija pat pārāk pareiza, varētu teikt, ka es nekad neesmu redzējis meiteni vai sievieti, kuras gaita kaut attāli spētu līdzināties šai pilnībai.
Viņa mīlēja būt viena, bet viņai bija bail, ārkārtīgi bail jau iepriekšminētā iemesla dēļ – ka ilgstoši esot vienai, kāja un ķermeņa labā puse vispār augs arvien lielāka, līdz neiedomājamiem izmēriem, lēnām aprijot tik mīļo (neaugošo) kreiso pusi.
Pirksti, lieliskie pirksti, kuriem ir neliela un neuzkrītoša atmiņa, tiešām lieliski – tiem var pilnībā uzticēt tādus sīkumus kā durvju kodu, svarīgākos tālruņa numurus, un ticiet man, tas ir daudz drošāk un parocīgāk nekā mēģināt to paturēt prātā, it īpaši pēc negulētas nakts, kurā noticis tik daudz, vai gluži otrādi – tik maz, ka visu uzmanību gribas koncentrēt uz tā nožēlošanu, atsaucot atmiņā riebīgas detaļas, kā vienu vai otru skatienus, cigarešu dūmu horeogrāfiju, vājo apgaismojumu un ledu glāzē, kas aizrijies plaisā pēc glābiņa.
Aiz muguras aizcirtās kāpņutelpas durvis. Iespējams pārāk skaļi, iespējams pirms vairākiem gadu desmitiem ieceļojušie un nu jau vecišķie nama iemītnieki pamodās un veltīja nezināmajam miera traucētājam (it kā viņi vēl pēc visiem šiem gadiem nebūtu atguvuši spēkus no tālā ceļa uz mūsu zemi un vēlētos, dieva dēļ, tikai mieru un neko vairāk) nelaipnus vārdus svešā un tomēr saprotamā valodā. Un taisnība vien viņiem ir, viņi uzbūvēja šeit mājas, lai atpūstos no tālā ceļa un tas, ka meitene dzīvo zem viena jumta ar viņiem būtībā ir neiedomājama pretimnākšana. Viņa centās neprotestēt, pārmeta tikai vienu – pārlieku lielo atpūtnieku sabiedriskumu, kas noteikti ņemts vērā izbūvējot šo guļamrajonus ar nepieklājīgi plānām sienām (uz mēles tās noteikti kustu kā dievmaizītes). Un pārsteidzošā kārtā visi bija neaprakstāmi toleranti, uzvedās klusi, mīlējoties aizbāza viens otram muti ar kabatas lakatiņu, nekad neskrēja ar galvu sienā, aiz bailēm, ka tā varētu izšķīst un tad apvienošanās ar kaimiņiem būtu neizbēgama un pat vēlama.
Uzkāpusi pāris pakāpienus, meitene apstājās un sāka interesēties kā stirna par tik tikko jaušamo smaržu. Tie bija viņai nezināmi ziedi, un piepeši viņa jutās gaužām nomākta. Meitene bija pārliecināta, ka ir palaidusi garām kaut ko svarīgu un šausmīgi retu kā mūsu planētai perversi tuvu garām lidojošu meteorītu, vienojot cilvēci kopīgai trīcēšanai un uzbudinājumam. Viņas meteorīts varēja būt ne mazāk perverss onkulis, kas izmantojis šīs kāpnes droši vien visai neciliem mērķiem (lai pakāptos) ar tortīti vienā un brīnišķajiem ziediem otrā rokā. Visticamāk tie vecim vienkārši šķituši smuki un viņš nemaz neapzinājies, kāds pēc meitenes domām šķīstums un patiesums ir miris (atstājot smaržu par piemiņu kāpņutelpā) viņa sasvīdušajās un tuklajās tortīšēdāja roķelēs. Tāpat arī garām lidojošais meteorīts neapzinās sava lidojuma nozīmību un bīstamību.
Viņa aizbāza sev muti ar lakatiņu un nolādēja sasodīto onkuli, turpinot vainot sevi, ka nav bijusi klāt šajā svarīgajā mirklī, kad ziedi atstājuši nu jau gandrīz netveramo ziņojumu.
Meitene sajuta, cik nesamērīgi liela pa šiem mirkļiem bija kļuvusi ķermeņa labā puse un tā ne mirkli nedomāja apstāties augt. Tikai ar grūtībām viņa uzkāpa līdz savam stāvām; labi, ka uzticamie kreisās rokas pirksti paši sataustīja atslēgu saišķi rokassomiņā, paši atslēdza un aizslēdza durvis.
Viņa piekliboja pie lielā spoguļa, neieskatoties tajā norāva pielipināto lapiņu, uz kuras bija rakstīts „Lauma”, piespieda to pie krūtīm (pilnīgi saburzot), jau gandrīz rāpus aiztika līdz gultai, tad neaprakstāmi uzmanīgi iegūlās tajā (lai kaimiņi nesadzirdētu čīkstēšanu), mirkli skatījās griestos, it kā tā būtu nodeva šiem jaukajiem griestiem, kuri savā vēlībā pasargā no apvienošanās ar augšstāvā dzīvojošo kaimiņu, tad aizvēra acis un bija aizmigusi.