Ir cilvēki, kas uzskata mani par velnu :) Pārnestā nozīmē, protams. Par nejauku un ļaunu, tātad :)
Laikam tāpēc, ka es samērā skarbi izsakos par dažādiem tematiem utt. Bet viņi nemaz nezin, ka patiesībā es esmu jaukumiņš un pati pacietība. Jo savā dzīvē esmu pacietīgi uzklausījusi vājprātā daudz stulbuma, lērumu idiotisku repliku un netaktisku piezīmju, cilvēku bez humora izjūtas dumjos jokus, tā arī nepasakot, ko par šiem cilvēkiem domāju un neizraidot pa durvīm. Jo viņi ir bijuši manu draugu draugi vai kolēģi, vai draugu mīļotie, vai priekšnieki, u.c. Negribēju ar viņiem visiem kašķēties.
Ak jā. Ir vēl tādi glupi cilvēki, kuri jūtot, ka diskusijā sāk zaudēt, mēģina aizvainot peronīgi. Piemēram., tev tas mazs vai liels, vai tu neproti to vai šito... Vai kādu citu iemeslu pēc mēģina "iekniebt", norādot uz (viņuprāt) kādu trūkumu izskatā. Samērā nožēlojami :) Tas, ka nekad neatbildu ar to pašu, nenozīmē, ka nevaru to izdarīt. Esmu ļoti vērīga, un varu iesniegt katram savam paziņam detalizētu sarakstu ar viņa trūkumiem izskatā, prātiņā un karjerā (manuprāt, protams). Es tikai nevēlos nevienu speciāli sāpināt.

Sapriecājos par savu dzīvi, par to, kā man ir palaimējies, ka varu darīt to, ko vēlos.
Ka man nav jāizliekas vai jāatskaitās kādai ļaužu grupai par savām interesēm un dzīvesveidu.
Ka ceļojumos varu izvēlēties, kā pavadīt laiku. Apmeklēt Luvru vai Britu muzeju kaut 2 reizes, jo tā vēlos. Vai paziņot, ka visi muzeji ir vienādi, vai ka nevēlos redzēt kārtējo pils interjeru, un doties taisnā ceļā uz lielveikalu. Vai tāpat vien klejot pa apmeklēto pilsētu. Jo par lielu laimi sev pašai, man nav no ceļojuma jāatgriežas kādā kolektīvā, kur bariņš sevi par milzu intelektuālēm uzskatošu vecmeitu no manis gaidīs kulturālu, ar fotogrāfijām apstiprinātu atskaiti, ka esmu apmeklējusi muzejus, izstāžu zāles, 2 pieminekļus un botānisko dārzu.
Vēl lielāks prieks par to, ka neesmu pati sev radījusi priekšstatus par to, kā man kā kādas iedomātas cilvēku grupas loceklei vajadzētu uzvesties. Ka varu apmeklēt McDonalds pims operas apmeklējuma, ka nav jākrekšķ līdzi citiem "jā, jā, tajā "Mulholland drive" ir kaut kas īpašs", ja uzskatu, ka sūds vien tur. Ka varu smieties par amerikāņu tupumu, skatoties stulbu komēdiju par Tarzānu, neņemot vērā šokētu blondīņu "es nezināju, ka tu tādas filmas arī skaties", kur nav nekādu cerību, ka jelkad šis cilvēks sapratīs, par ko es smejos.
Visbeidzot, ārkārtīga veiksme, ka neaizķēros skolas gadu maldos "muļķīgi ir darīt kā visi, un tu būsi īpašs, ja darīsi gluži pretēji". Vājprāts! Varu tikai iedomāties, kā būtu izčakarējusi sev dzīvi, mēģinādama pakārtot savas intereses, patikas un nepatikas šādam principam. Nelasīt grāmatu vai neskatīties filmu tikai tāpēc, ka visi to tobrīd dara, un kāds neaptēstais to nosaucis par "kulta". Labāk jau nu uz šīm kalkulācijām ietaupīto laiku aizpildīt ar kulinārijas nodarbēm.
Ka nav jāizliekas dzīvesbiedram, ka kaut kas patīk/nepatīk, jo abpusēji patīkamo lietu ir tik daudz, ka varu pateikt viņam tieši sejā: "Grebenščikovs noriebies, lai dzīvo hokejs!"
:)

Mans vīrs tikko izkāpa no kastes un piedirsa ČSA.

Visi zin, ka sievietes mīl ar ausīm. Protams, ka mīlas daudzumu var konstatēt un novērot vēl daudzos veidos, ne tikai tiešajā runā, taču mīlas objekta izrunāšanos par jūtu dziļumu klausīties ir tik patīkami, un gribas vēl un vēl...
Skaisti!

Bet kad gadās sastapties ar "salkano", kuram sirsniņas priekšā pakaļā un uzvedas kā romantiska padsmitgadīga meitene, tad tā nošķebina, ka par šo tēmu negribas dzirdēt vairs neko :) jo, pasargi!, tāds vēl sāks gultā sarkt un allaž rauties izslēgt gaismu, vai raudāt uzreiz pēc orgasma. Šausmas!

Jēziņ, ņemās kā tizli, goda vārds! Kaut kādi jēli jautājumi - grozīt vai negrozīt...
Visus nošaut, atņemt īpašumus un izdalīt tautai, radus un pielīdējus izsūtīt. Pie šādiem aktīviem uzstādījumiem ir vērts kaut kur doties un ķeksēt "par". Tur arī vajadzīgie tūkstoši ar uzviju savāksies.

Tā ir... Dzīvo cilvēks, mūžu mācies, pa vidu strādā... Iemācies ēst ar nazi un dakšiņu, piešūt pogas, braukt ar velosipēdu utt. Tā vienā mierā un laimē vadi savas dienas, nemaz nenojaušot, ka kādu dienu (pēc neskaitāmām maltītēm ar nazi un dakšiņu, pēc lēruma piešūtu pogu, pie kārtējā izbrauciena ar velosipēdu) sazin no kāda cauruma izlīdīs cilvēks ar jautājumu "Gribi, es tev izstāstīšu, kā jāēd ar nazi un dakšiņu, kā jāšuj poga un kā jābrauc ar velosipēdu?" Vai pat nē! Bez jebkādiem jautājumiem, knapi uzzinājis, kā tevi sauc, viņš metīsies tev mācīt visu uz pasaules! Mūža laikā ik pa brīdim gadās tādam uzskriet. Un nostiprinas pārliecība, ka tādus vajag iznīdēt jau bērnībā, kamēr vēl tējkannas. Jo šitādas lokomotīves ar abām rokām klapējot pa krūtīm un ķērcot "es visu zinu labāk!" braukā uz labi audzinātu un pieklājīgu cilvēku rēķina, kuri parasti noklusē un nemetas kuram katram "zīmulim" aizbāzt muti. Labi, ka es neesmu pieklājīga, un jau jaunībā no tādiem ākstiem kratījos vaļā. Tādēļ starp maniem draugiem tādu nav. Un domājams, arī nebūs.

Senos laikos cilvēki bija daudz laimīgāki, jo viņiem nebija visu laiku jāmazgā trauki.
Bagātajiem šādai vajadzībai bija kalpones.
Nabagajiem nebija ko ēst.

Multfilma par suni ...
Nu bet tas vilks!

Radies jautājums.
Vai darbošanās Sveista Cibā uzskatāma par atrašanos publiskā vietā? Nu tādā ziņā, vai pieļaujams sēdēt pie kompja ar vaļēju bikšu priekšu vai urbināt degunu, lasot/rakstot Cibā?

Metam pie malas sieviešus! Patiesi šokējošais ir tas, ka Cibā ir arī tādi vīrieši, kuri iesaistās sievišķībošanās diskusijās par papēžiem, dekoltē, matiem un kosmētiku... Lūk tas ir diskusijas vērts!