Sapriecājos par savu dzīvi, par to, kā man ir palaimējies, ka varu darīt to, ko vēlos.
Ka man nav jāizliekas vai jāatskaitās kādai ļaužu grupai par savām interesēm un dzīvesveidu.
Ka ceļojumos varu izvēlēties, kā pavadīt laiku. Apmeklēt Luvru vai Britu muzeju kaut 2 reizes, jo tā vēlos. Vai paziņot, ka visi muzeji ir vienādi, vai ka nevēlos redzēt kārtējo pils interjeru, un doties taisnā ceļā uz lielveikalu. Vai tāpat vien klejot pa apmeklēto pilsētu. Jo par lielu laimi sev pašai, man nav no ceļojuma jāatgriežas kādā kolektīvā, kur bariņš sevi par milzu intelektuālēm uzskatošu vecmeitu no manis gaidīs kulturālu, ar fotogrāfijām apstiprinātu atskaiti, ka esmu apmeklējusi muzejus, izstāžu zāles, 2 pieminekļus un botānisko dārzu.
Vēl lielāks prieks par to, ka neesmu pati sev radījusi priekšstatus par to, kā man kā kādas iedomātas cilvēku grupas loceklei vajadzētu uzvesties. Ka varu apmeklēt McDonalds pims operas apmeklējuma, ka nav jākrekšķ līdzi citiem "jā, jā, tajā "Mulholland drive" ir kaut kas īpašs", ja uzskatu, ka sūds vien tur. Ka varu smieties par amerikāņu tupumu, skatoties stulbu komēdiju par Tarzānu, neņemot vērā šokētu blondīņu "es nezināju, ka tu tādas filmas arī skaties", kur nav nekādu cerību, ka jelkad šis cilvēks sapratīs, par ko es smejos.
Visbeidzot, ārkārtīga veiksme, ka neaizķēros skolas gadu maldos "muļķīgi ir darīt kā visi, un tu būsi īpašs, ja darīsi gluži pretēji". Vājprāts! Varu tikai iedomāties, kā būtu izčakarējusi sev dzīvi, mēģinādama pakārtot savas intereses, patikas un nepatikas šādam principam. Nelasīt grāmatu vai neskatīties filmu tikai tāpēc, ka visi to tobrīd dara, un kāds neaptēstais to nosaucis par "kulta". Labāk jau nu uz šīm kalkulācijām ietaupīto laiku aizpildīt ar kulinārijas nodarbēm.
Ka nav jāizliekas dzīvesbiedram, ka kaut kas patīk/nepatīk, jo abpusēji patīkamo lietu ir tik daudz, ka varu pateikt viņam tieši sejā: "Grebenščikovs noriebies, lai dzīvo hokejs!"
:)