Izkristalizējusies pārliecība, ka dzīve ir brīnišķīga... un man tuvie cilvēki ir brīnišķīgi. Un paziņas un skolas biedri (neliekuļošu, ir izņēmumi) arī visnotaļ brīnišķīgi cilvēki. Kaut kā labi viss iegrozījies :) Nemaz i nerunājot par to, ka laimīga bērnība un nav atmiņu par kādām konkrētām psiholoģiskām traumām. Bet to varētu norakstīt uz lielformāta vieglprātību, kas radusies no smagas psiholoģiskas traumas, par kuru, savukārt, neatceros tās izraisītās viglprātības dēļ. Moš aiziet pie psihologa, lai atrod to traumu? joks :)
He, he. Sestdien skolas salidojumā ar klasesbiedru kāreiz šo tēmu apspriedām. Bija dažas ironiskas idejas par spihologu spēju pamatīga darba un garu sarunu rezultātā atklāt, ka pacients bērnībā saņēmis pērienu un bijis spiests izēst šķīvi tukšu :)
(tā kā cits klasesbiedrs, kuram psihologs patiešām palīdzējis, apvainojās, tad arī šeit piebilstu, ka nenonicinu psiholoģiju un psiholgus, vienk. šeit un tagad aplūkoju to no komiskās puses)
/offtopic mode on A man iepriekšējais dizains patika labāk. Tumši baltus burtus uz gaiši balta fona grūti salasīt. /offtpic mode off
No psihologiem turēties pa gabalu. Var nākties uzzināt par sevi ko tādu, ko nemaz negribējās zināt. Labāk paraudāt draugam/draudzenei uz pleca. Parasti palīdz un ir ievērojami lētāk.
Tev, Vasjox, ja netaisies psihologu apmeklēt, jāpārskata uz pleca raudamo drugu loks, jo pēdējā laikā novēroju Tevī agresijas un sasprindzinājuma pazīmes :P
Protams, ka ne par vienu un to pašu. Tu runā par savu brīnišķīgo, mūžam uzticamo draugu - laipno Vasjoku. Es, savukārt, par Vasjoku, kurš dažkārt mēģina man komentos uzkašķēt, aizbildinoties ar stresu darbā :)
Previous Next 
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
