Izkristalizējusies pārliecība, ka dzīve ir brīnišķīga... un man tuvie cilvēki ir brīnišķīgi.
Un paziņas un skolas biedri (neliekuļošu, ir izņēmumi) arī visnotaļ brīnišķīgi cilvēki.
Kaut kā labi viss iegrozījies :)
Nemaz i nerunājot par to, ka laimīga bērnība un nav atmiņu par kādām konkrētām psiholoģiskām traumām. Bet to varētu norakstīt uz lielformāta vieglprātību, kas radusies no smagas psiholoģiskas traumas, par kuru, savukārt, neatceros tās izraisītās viglprātības dēļ. Moš aiziet pie psihologa, lai atrod to traumu?
joks :)