- kā es bēgu
- 9.3.14 11:24
- mans personīgais cietums ir bezpalīdzības sajūta, ka lai ko es darītu, no tā tāpat nekas nesanāks.
piem., reiz mēģināju aizlaisties no autobusa, kurš veda mani uz dārziņu. man nebija diez ko skaidras domas, uz kurieni es došos, visdrīzāk, grasījos bēgt pie vecmammas, nedz arī kā es tur aizdošos. uz mājām nebija jēgas, tur tāpat bija skaidrs, ka neviens neglābs, mamma taču tikko iesēdināja autobusā. toties droši zināju, kur es negribu doties, tas ir, uz vēl vienu nedēļu dārziņā - nu, un tā es stratēģiski apsēdos autobusa aizmugurē, pētīju autobusa šoferi un domāju, cerams, viņš mani neredz. kamēr citi bērni kāpa ārā no autobusa, es palīdu zem sola. tad protams, šoferis gaidīja, un gaidīja, ka es arī izkāpšu, bet es izlikos, ka manis tur nemaz nav (dubļi un putekļi, ja) un cerēju, ka šis mani neredz. tad šoferis mani izvilka no pakrēsla un aizstiepa uz dārziņu. drusciņ paspārdījos un ar to arī beidzās mans pretošanās mēģinājums. šis, protams, šo atgadījumu bija izstāstījis mammai, vai tas beidzās ar audzinošām pārrunām, es vairs neatceros. no šī brīža es sāku uzvesties. mans dižākais dumpīgums pusaudža gados bija biksēs izgriezts caurumi un pāris izbļaustīšanās, nekādu zilu matu, kniebšanās vai vismaz bučošanās sētmalē un nakts diskotēku - what a lost opportunity! - 11 rakstair doma
- 9.3.14 15:35
-
what a pitty, ajajai, tīņiem pienākas stulbi izgājieni
- Atbildēt
- 9.3.14 16:35
-
vo, vo, man tagad patiešām reāli ir žēl, cik drausmīgi daudz ir palaists garām. :)
- Atbildēt
- 9.3.14 16:09
-
nedēļas dārziņš manā izpratnē ir viens no lielākajiem noziegumiem pret bērnu. Tas traumē kautkur tuvu saknei, bet ar traumu tad jāsadzīvo ne vecākiem, bet vīram/sievai.
/mans vikiņš ar tādā dzīvojies, par ko es bišķi ienīstu viņa māti.. sak, nu kā tā var nodarīt pāri pašas bērnam.. - Atbildēt
- 9.3.14 16:35
-
jā, reāli sapiš smadzenes. voobšem, mums ar viki (un ivaru kraftu) slikta karma, jo ar visādām neirozēm mums jāsadzīvo. a vecāki, ko tur šiem baigi pārmetīsi, darīja tā, kā uzskatīja par labāku.
- Atbildēt
- 9.3.14 16:40
-
prikiņ, man vēl joprojām grūti sadusmoties par šo.
- Atbildēt
- 9.3.14 17:47
-
mhm, vinam ar. Vikiņš ar uzskata, ka tas esot bijis normāli un dalās atmiņās, kur ar brāli un māsīcu esot nedēļas dārziņā pa vakariem dzīvojušies pa balonu ar restēm. Man kautkā tas atgādina cietumu kautkā atgādina.
Bet nu - kas bijis-bijis, viņam pašam ne reizīti nav ienācis prātā iekārtot mūsu bērnus nedēļas dārziņā vai atdot kādai omei uz nedēļas nogali - Atbildēt
- 9.3.14 19:48
-
Vai tad omēm dot uz nedēļas nogali ir pielīdzināms nedēļas bērnudārzam?
- Atbildēt
- 9.3.14 20:51
-
nez, bet savai nedod vispār.
- Atbildēt
- 9.3.14 21:21
-
mamma arī lūdzās, lai tak atstājot padzīvoties, nu nevaru es. ja nu vēlāk, ja pati gribēs... galvenais, pašai taču reizēm būtu labāk, vieglāk un tā - bet nevaru.
- Atbildēt
- 9.3.14 21:20
-
man arī vājprātīgas problēmas atstāt Agnesi ar kādu citu. gan silītē, gan skoliņā, gan dārziņā - gandrīz nojūdzos.
snorke teica, ka mēs pret saviem bērniem izturamies tā, kā gribētu, lai izturās pret mums. - Atbildēt
- 9.3.14 21:34
-
:) tas ir, snorke teica, ka antonio teicis.
- Atbildēt