putni galvā

kā es bēgu
9.3.14 11:24
mans personīgais cietums ir bezpalīdzības sajūta, ka lai ko es darītu, no tā tāpat nekas nesanāks.

piem., reiz mēģināju aizlaisties no autobusa, kurš veda mani uz dārziņu. man nebija diez ko skaidras domas, uz kurieni es došos, visdrīzāk, grasījos bēgt pie vecmammas, nedz arī kā es tur aizdošos. uz mājām nebija jēgas, tur tāpat bija skaidrs, ka neviens neglābs, mamma taču tikko iesēdināja autobusā. toties droši zināju, kur es negribu doties, tas ir, uz vēl vienu nedēļu dārziņā - nu, un tā es stratēģiski apsēdos autobusa aizmugurē, pētīju autobusa šoferi un domāju, cerams, viņš mani neredz. kamēr citi bērni kāpa ārā no autobusa, es palīdu zem sola. tad protams, šoferis gaidīja, un gaidīja, ka es arī izkāpšu, bet es izlikos, ka manis tur nemaz nav (dubļi un putekļi, ja) un cerēju, ka šis mani neredz. tad šoferis mani izvilka no pakrēsla un aizstiepa uz dārziņu. drusciņ paspārdījos un ar to arī beidzās mans pretošanās mēģinājums. šis, protams, šo atgadījumu bija izstāstījis mammai, vai tas beidzās ar audzinošām pārrunām, es vairs neatceros. no šī brīža es sāku uzvesties. mans dižākais dumpīgums pusaudža gados bija biksēs izgriezts caurumi un pāris izbļaustīšanās, nekādu zilu matu, kniebšanās vai vismaz bučošanās sētmalē un nakts diskotēku - what a lost opportunity!