un tad atnāk kāds draudziņš no reālās nevis no paralēlās pasaules (tobīš, tā, kura manējā) un ieliek šādu tekstu, un tu, cilvēks saproti turpat un tūlīt, ka tev, īstenībā, ir baigi paveicies, ka tu, īstenībā, sēdi baigā pavēnī un činksti par bladī grūto dzīvi.

oi, bļe, tāda emocionāla diena, ka uz piņņu pavilka.

bet es to textu neredzu :(

Es arī, bet nojaušu, ka nekas priecīgs tur nav.

domāju, ka to tekstu bez dažām meitenēm vispār diez vai kāds redz :-)

tas teksts ir draugu grupai "bērni", bet tūlīt paplašināšu līdz "meitenes" un redzēsi

neko neredzam

nu tagad gan visi redzat, bet varbūt labāk neredzēt, lai nav, kā man.

viens bērns grupiņā noģībis, jo nav ēdis, jo mājās nav ko ēst. komplektā ar ziņu, ka Latvijā 26% dzīvo zem nabadzības robežas, skarbi.

Skarbi,bet reāli.
Mums vēl ir ko ēst, bet ja kādam kas noplīst, tad ir jāsaspringst, lai varētu iziet no situācijas. Reizēm gribas gaudot, bet tad tu paskaties apkārt un saproti - bet mums ir pilni vēderi, silta māja, veselība,kura neklibo un burvīgi puikas,kuri cītīgi mācās un prot uzvesties un nesagādā liekus kreņķus un tad nu man ir pilnas laimes sajūta.