Man Krievija un tās aktivitātes mazāk uztrauc, nekā masveida islāmistiskais ekstrēmisms un migrācijas radītās problēmas, kas pārņēmušas daļu Eiropas. Katru dienu lasot Zviedrijas presi, šis ļoti pastiprinās - tur šaušanas un spridzināšanas katru dienu kļuvušas par normu, plašāku rezonansi gūst praktiski tikai tie gadījumi, kad arī nevainīgos paķer līdzi. Pirms kāda mēneša, piemēram, 30 000 iedzīvotāju mazpilsētā vietējā krogā nošāva aklu 70 gadus vecu vīrieti, kas vietējā bārā malkoja aliņu (nošāva arī mērķi, satraumēja oficianti un vēl vienu apmeklētāju). Un pēdējo reizi, kad biju Stokholmā (arī pirms kāda mēneša), nākamajā dienā pēc atgriešanās LV kādus 500 metrus no bāra Stokholmas centrā, kur ar bērnības draugu vakarā skatījos futbolu, kādu nošāva uz ielas...

man otradi, es domaju, ka blakus krievijai dzivot ir ka sedet uz pulvera mucas ar laika degli.. sobrid.

Ir jau, bet tas vairāk ilgtermiņā, kaut kā ikdienā varbūtība, ka mani noslaktēs kāds džihādists, jo atradīšos nepareizajā vietā nepareizajā laika, uztrauc krietni vairāk, nekā tas, ka Krievija pēkšņi iebruks. No otras puses, ne viens, ne otrs netraucē baudīt dzīvi, ja gadīsies, tad gadīsies. Ko tur daudz - nodzīvošu 30-40 gadus mazāk, nekā biju rēķinājies, bet ne jau baiļu dēļ beigšu apmeklēt publiskus pasākumus u.t.t.

qué será, será (dorisas dejas balsi).