a, nē, es vēl baidos teikt, ka neaizbiedē, bet pagaidām palīdz, ja agri ceļas (es mostos ap pussešiem), padzer kafiju un tad iet ārā pastaigāties. vakariņas ap pusseptiņiem, ekrānus slēdz arā ap pusdeviņiem vakarā un gaismas pusvienpadsmitos. vakar ar visu vārtīšanos ap pusdivpadsmitiem biju aizmigusi, un, bungas un fanfaras, nogulēju nepamozdamās līdz pussešiem - 6-7 stundas jau vienpadsmit dienas pēc kārtas! dzīve ir burvīga!!! un svars krīt nevis kāpj, kas arī ir burvīgi -

un staigāšana ir labāka par skriešanu (pirmkārt, es priekš skriešanas esmu par resnu -> ceļgali, otrkārt, kortizola līmenis staigātājiem krīt, skrējējiem kāpj.. un bezmiega nomocītajiem parasti tāpat kortizols ir augstāks nekā vajag)

bet staigāšana ir konkrēti laikietilpīga -

Laikietilpīga gan.
Ak, vnk jāatceras uz vakaru miega tēju iedzert. Tā liekas, viss ok, bet kā aizmiedz, tā stress rauj augšā

lūk. es modos ap trijiem kā pulkstenis un otrreiz vairs neiemigu - pēc desmit tādām dienām viss ir melns un punkts.
tēja līdz uz laiku, bet pēc tam sākas viss no gala.

ā, vēl viena, kad jūtos uzvilkusies un grūti atslābināties, piestutē dibenu pie sienas un paceļ kājas gaisā (pats guļ uz muguras) - kaut kas tajā ir, aizmiegu kā bēbis pēc tam.