La · légende · de · Jimmy

Teikšu kā ir - Lisabonas saule liek aizdomāties par Rīgas sniegu un slapjdraņķi biežāk nekā gribētos. Laikam tāpēc veiksmīgi un bagāti cilvēki nekad nespēs nosēdēt mierā, jo pasaule nav domāta lai būtu perfekta un cilvēki tieši tāpēc sevi sauc par cilvēcīgiem ar to domājot empātiju taču tai pat laikā katrs velkot deķi uz savu gultas pusi. Būsim godīgi - empātija suņiem piemīt daudz vairāk nekā cilvēkiem. Ja cilvēks sakot, ka jūt tev līdz šai brīdī saprot ka viņam tas jāsaka, jo tas ir cilvēcīgi, tad labāk dzīvoju ar suņiem.
Par Portugāles ļaudīm man vēl nav daudz ko teikt, ja nu vienīgi izteikta bezgaumība, pelēcīgums un ārēja nenovīdība. Vakar braucot metro no Marques de Pombal uz Entre Campos man pretī apsēdās pirmā skaistā portugāliete divu nedēļu laikā. Acis no telefona nepacēlusi sēdēja un smaidīja spožajā ekrānā. Gribējās pateikt, ka viņai ir skaists smaids, bet es taču nezinu portugāliski nevienu vārdu, izņemot obrigado, ola un boa noite, kā arī ir visai neskaidrs kā meitene, kas pēc sejas atgādina kādu no rietumu filmu zvaigznēm būtu reaģējusi. Vēl jo vairāk ņemot vērā, ka viņai mugurā bija biezi platformas zābaki un bikses kas stiepās delnas tiesu virs potītēm un saplēsts džemperis. Es turpināšu izzināt teritoriju.