jgz

Mr.X - Pie dzeņa mauksi?
Es. - Hz, var jau, tik naudas nav.
Mr.X - Poh, mums daudz kandžas.
Es, - Ahujetj, taisos un maucu.

Ja kas, apciemojiet mani slimnīcā.

Ir daudz sākama sakrājies, tik nezinu vai maz gribu to teikt.
Itkā pilnveidošanās, attīstība un tml padarīšanas esot laba lieta. Ej nu sazin. Man pēdējā laikā sāk parādīties veselīgas emocijas pret apkārtējiem cilvēkiem. Tas ir kaut kas patiešām (itkā) apsveicams. Bet... vieglāk bija bez tām. Dzīvot savā cinisma burbulītī un likt mīksto visam apkārtnotiekošajam un esošajam.
Pie tam nākas saskarties ar visādām diezgan nepatīkamām atziņām.
Un vieglāk taču ir labāk?

Aj, dzīve ir pārāk sarežģīta. Jāuzņem jauni deģenerācijas apgriezini - vairāk bumbas sišanas ar galvu, alkohola lietošanas un datorspēļu spēlēšanas, lai smadzenēm vairs negribētos par šitādām muļķībām domāt.

Spriežot pēc pāris dienas seniem notikumiem, man te vajadzētu bīdīt baigi filosofiski depresīvo tekstu, par to, cik dzīve ir bezjēdzīga un cik ļoti tā sūkā, a man šobrīd kaut kā vienalga.
Un te tieši ir vietā West Ham united himna, manā skatījumā arī sūkājošā pohujisma himna.

I'm forever blowing bubbles,
Pretty bubbles in the air,
They fly so high, nearly reach the sky,
Then like my dreams they fade and die.
Fortune's always hiding,
I've looked everywhere,
I'm forever blowing bubbles,
Pretty bubbles in the air.

Es tagad šaubos - vai nu es patiešām esmu kaut nedaudz, bet mainījies, vai arī mans talants sevi demotivēt ir pācēlies jaunā līmenī.
Situācija - 2dien veiksmīgi, gandrži vai paša spēkiem, uzrakstīju laboratorijas darbu programmēšanā. Pirmais šoks ir tāds, ka viņš bija jānodod tikai 4dien, un es pēc defaulta būtu viņu sācis pildīt ne ātrāk kā 3dienas pusnaktī. Vai nu tā bija vienkārši manas neuzmanības izpausme, vai arī mans prāts čakarē pats savi piespiežot kaut ko man darīt.
Ok, šorīts. Jāaizbrauc uz universitāti atrādīt laboratorijas darbs. Norīta pieceļos, nedaudz sāp vēders. Iepriekš visnotaļ bieži ir gadījies, ka pats piešuju sev kaut kādas kaites, lai būtu pašam sev būtu attaisnojums palikt gultā un visam likt mīksto. Šoreiz izeju uz kompromisu - lekcijas starplaikā atrādīšu savu darbu, bet uz pašām lekcijām neiešu. Un tagad man rodas jautājums - vai nu es esmu tik slinks, ka spēju sevi patiešām saslimdināt (šobrīd jūtos vnk šausmīgi), vai arī mans prāts, lai mani aizdzitu uz skolu samazināja simptomus, jo mostoties viss vēl bija daudz maz normāli, bet trolejbusā uz universitāti es jau gandrīz atrubījos.
Tulīt mēģināšu šodien pirmo reizi ēst, cerams, ka tas ko apēdīšu, paliks manī vismaz dažas stundas.

Un jā, šī ir otrā reize šogad, kad patiešām esmu slims. Un es neslimoju.
Nav jau ziemassvētki, ka visādi brīnumi apkārt notiek.
Bet varbūt pietiek arī ar Lāčplēša dienu?

Mans prāta monologs.
Bļin, kapēc šodien ir Čempionu Līgas spēles? Man laboratorijas darbs jāraksta, nav laika futbolu skatīties
/uzzinu, ka tomēr šodien nav ČL/
Bļin, kapēc šodien nav ČL spēles, galīgi darīt nav ko.

Un vispār šitais ieraksts tapa tapēc, ka sen nekas nebija tapis. Ķeksīša pēc, tā teikt.

Ir tādi idioti, kā es, kuri pat no savām kļūdām nemācās.
Nekas, varbūt nākošreiz.

Woohoo, liktenis saka, ka šodien jāiet dzert alus, kā nekā dzimšanas diena, un ,LU futbola līgas vadība to zinot, pilnīgi manu spēli pārcēla. Kas es tāds esmu, lai pretotos liktenim (tas, pašsaprotami, ir liktenis).
Ā, aizmirsu piebilst, ka tagad esmu vecs un nekam nederīgs, uzturiet mani jaunatne, uzturiet! (iesākumam pietiks ar pāris aliem)

Tas, nekas, ka neparakstījos iet uz diskrētu matemātiku, tā vietā es taisos vilkties uz angļu valodu, un pat tēmu prezentācijai esmu izdomājis.
Btw, esmu bijis uz skolu 2 dienas pēc kārtas, šīs sezonas rekords!

Un tikko man sanāca izliet sev klēpī puskarstu tēju.
Sveiciens Dārvinam.

Divas stundas gaidīju Real Madrid - Barcelona spēli, priecājoties, ka redzēšu el classico.
Un tieši divas stundas man bija nepieciešamas, lai ievērotu, ka blakus spēlei ir basketbola, nevis futbola bumba.

Kā PSRS laikos cilvēki stāvēja rindās pēc desām un banāniem, tā es šodien stāvēju rindā, lai e-talonā atlaidīti dabūtu. Pie tam man vēl diezgan smagi paveicās - pēc tam, kad es iestājos rindā, piecu minūšu laikā aiz manis vēl kādi 30 cilvēki saradās. Citējot diženo Ilju Meddysonu - развлечения на все денъги.
Un te nu sākas mana žults gāšana.
Vot kādā sakarā studenta/skolēna atlaidi var noformēt vai pagarināt tikai līdz 15. septembrim? Pēc tam pasaule apstāsies vai kā? Pie tam par to, ka šī jaukā iespēja pastāv līdz 15. septembrim, es pavisam nejauši uzzināju tik vakar, drošvien tā pat kā vairums pārējo rindā nīkstošo nabadziņu. Vai to vismaz nevarēja tā visnotaļ skaļi pateikt ātrāk, lai tā fakinā rinda sadalītos mēneša garumā, nevis divu dienu?
Un ir taču tik grūti uztaisīt opciju, ka šo atlaidi var noformēt kaut vai Latvijas Pasta nodaļās, kas tādu lietu kā rinda, vispār izskaustu. Nu labi, ja ne pastā, tad vismaz atlaides varēju noformēt arī RS kasē, nevis gaidīt uz divām blondīnēm, kuras pilda veidlapas personalizētā e-talona iegūšanai, pie tam dara to visnotaļ igauniski, lai tik iedotu pārkrāsotajai 40 gadīgajai ofisa blondajai vāverei e-talonu, studenta apliecību un jau pēc 1min spraukties ārā no tā elles priekškambara, tas manu agonisko rindā stāvēšanas laiku būtu samazinājis vismaz uz pusi.
Bet nu jā, nostāvēju tur tās jobanās divas stundas, za to tagad varēšu braukāt pa lēto.
P.S. Bezmazvai palieku lepns par to, ka pusgadu braukāju pa zaķi.

Tā nu es izbesījies (uz sevi, uz citiem, tā pat vien) šodien nāku no Dominas, izdomāju, ka jāieiet Supernetto, jāsapērk pārtikas kalni.
Sapērku visādus mēslus, iestājos rindā, kura bija besīgi gara, bik pastāvu un protams, atceros, ka man tak švammes vajag (jā, švammes!). Nu ko, nekas cits neatliek, kā līst no rindas ārā un paķert švammes. Pēc 10s jau stāvu ar švammēm groziņā un sāku pie sevis lamāties, rinda palikusi stipri garāka, bet kas par brīnumu vīrietis ap gadiem 40, kurš stāvēja rindā aiz manis un iepirkās kopā ar, visticamāk, sievu un meitu (tiešām patīkama paskata ģimene, nu vismaz no malas) man laipni ar roku rādīja rindā priekšā sev, manā iepriekšējā vietā.
Es pilnīgi beidzu pie sevis klusībā lamāties un uz manas sejas parādījās attālas smaida pazīmes.
Sociopāts manī kļuvis pāaavisam nedaudz mazāks.

Vakar tā visnotaļ veiksmīgi noignorēju abus kursa pasākumus, Baltijas Sauli, Rīgas alus festivālu un arī Baltās naktis, bet rīt, tā vietā lai ietu uz Aristoteli, iešu uz pirmo LU Futbola treniņu.
Man patīk cilvēki.

Kārtēja bezmiega nakts, kārtējās sevi nosodošās domas. Šoreiz par to, ka es pat četros naktī nevaru normāli aiziet gulēt, bet līdz skolai vairs tik 4 dienas. Ar tādu miega/bezmiega režīmu sanāks tas pats, kas pagājšgad, respektīvi nekas.
Tad nu nonācu secinājuma, ka jāsāk pa vakariem tā pamatīgi skriet, lai būtu fiziska slodze, līdz ar to arī miegs nāktu cilvēkiem pieņemamā laikā, nevis pāris stundas pēc tam, kad jau saule aususi, taču zinot sevi, vienmēr gribēsies piesēsties pie datora, ieiet tur, izlasīt to, uzrakstīt tam un noskatīties to, līdz ar to atkal pārāk vēla gulētiešana.
Risinājums - sevis ierobežošana. Saplānot savu laiku - pamostos, duša, brokastis, skola, ja ir, tad darbs, mācības, teh internetz, skriešana un gulēt. BET. Bet tā es gluži vienkārši sev laupītu sev itkā svarīgu lietu - rīcības brīvību. Jā, brīvību, to pašu, kurai Rīgā piemineklis stāv un ASV statuja. Un jau atkal BET. Bet vai tādā gadījumā brīvība maz ir laba lieta/īpašība/vērtība, ja es bez tās, nu vismaz šajā kontektstā, esmu labāks kā cilvēks, kā sabiedrības daļa? Ja es sevi ierobežojot, patiesībā, pat ne pats sevi, bet bet liekot sev pakļauties sabiedrības ierobežojumiem, tās normām, kļūstu par kārtīgu cilvēku, par strādājošu sabiedrības zobratu, pilsoni, kurš dod kaut ko arī atpakaļ, nevis truli patērē. Jā, izklausās garlaicīgi, bet tas ir lietderīgi. Varbūt reiz pietiks patērēt, bet sākt arī ražot.

Globālāk. Praktiski par lielāko cilvēces virzītājspēku, progresa katalizatoru var uzskatīt tieši alkas pēc brīvības. Arī vara, par kuru tik daudz asiņu liets, cilvēku nogalēts, ir tikai un vienīgi brīvība augstākā pakāpē.
Un šeit atkal var runāt par to, ka cilvēce pati sevi iznīcina. Kad cilvēks baidījās no dabas, cienīja to, viņš ņēma tik cik viņam vajadzēja, nevis tik cik viņš gribēja, jo vairāk bija bail. Laika gaitā, cilvēcei attīstoties, šīs bailes un cieņa ir zudusi. Mums savā ziņā ir vara pār dabu. Mēs izmantojam tās resursus pēc savas BRĪVAS gribas. Pie kā tas mūs noved, var novērot visi, kas nedzīvo mucā. Pie pasaules iznīcības. Šajā gadījumā jāpiekrīt itkā ļaunajam tēlam no filmas Matrikss - aģentam Smitam, kurš teica, ka cilvēce ir vīruss, ar kuru is saslimusi planēta zeme.
Tapēc cilvēkam ir nepieciešamas robežas, ierobežojumi, normas, jo ja viņu nekas neapturēs, nebremzēs, viņš bezjēdzīgi iznīcinās visu sev apkārt.

Nebrīnaties, ja es kādreiz sadomāšu iznīcināt cilvēci, jo mana neticība cilvēkam kā tādam, ar katru dienu aizvien vairāk sāk pārvērsties nicināšanā, naidā.



Visaugstāk rakstītais varbūt totāls haoss un putra, jo tiek rakstīts visnotaļ pavēlā nakts stundā bez nekādas sagatavošanās. But, what's the point anyway?

Šoreiz ne par rītdienas FK Jelgava - Blackpool, ne par parītdienas pirmo izlases maču šajā atlases ciklā.
6. datumā priekšā vēl viena dilemma. Iet uz Aristoteli/pasvinēties kojās vai apzinīgi doties uz pirmo LU futbola treniņu? Grūta izvēle, patiešām. Patiešām!

Vasara beigusies. Pof par siltumu, pludmalēm un tādām muļķībām gandrīz pof par alu brīvdabā nesalstot, bet es jau vairs atkal neesmu viens istabiņā. Un nākošo nedēļu nāks te visādi skatīties un, tikai ne to, vēl kāds izdomās, ka viņam šitā istabiņa patiks un tad jau vispār būsim 3.
Bet nu ja viss izdosies, tad es šeit īpaši daudz laika tā pat nepavadīšu, tapēc savā ziņā tas pat nav būtiski. Un galvenais, lai cilvēks labs.
Esmu nogulējis 12h. No 12:00 līdz 24:00 (aptuveni).

Pēdējo laiku dzīvoju ar stipru pārliecību, ka dzīvē kaut kas jāmaina. Tā daudz un spēcīgi. Bet tagad sapratu, ka varbūt vienīgais, ko vajadzētu izdarīt, ir tikt vaļā no ts virtuālās dzīves? Varbūt man vienkārši nepadodas multitaskings, nu vismaz ar tādām panopietnām lietām?
Varbūt beidzot būšu izaudzis to vecumu? Vai arī, ehh, pārāk daudz arī.
Un jā, tā es sāku savu blogu(?). Ironija.