![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Kārtēja bezmiega nakts, kārtējās sevi nosodošās domas. Šoreiz par to, ka es pat četros naktī nevaru normāli aiziet gulēt, bet līdz skolai vairs tik 4 dienas. Ar tādu miega/bezmiega režīmu sanāks tas pats, kas pagājšgad, respektīvi nekas.
Tad nu nonācu secinājuma, ka jāsāk pa vakariem tā pamatīgi skriet, lai būtu fiziska slodze, līdz ar to arī miegs nāktu cilvēkiem pieņemamā laikā, nevis pāris stundas pēc tam, kad jau saule aususi, taču zinot sevi, vienmēr gribēsies piesēsties pie datora, ieiet tur, izlasīt to, uzrakstīt tam un noskatīties to, līdz ar to atkal pārāk vēla gulētiešana.
Risinājums - sevis ierobežošana. Saplānot savu laiku - pamostos, duša, brokastis, skola, ja ir, tad darbs, mācības, teh internetz, skriešana un gulēt. BET. Bet tā es gluži vienkārši sev laupītu sev itkā svarīgu lietu - rīcības brīvību. Jā, brīvību, to pašu, kurai Rīgā piemineklis stāv un ASV statuja. Un jau atkal BET. Bet vai tādā gadījumā brīvība maz ir laba lieta/īpašība/vērtība, ja es bez tās, nu vismaz šajā kontektstā, esmu labāks kā cilvēks, kā sabiedrības daļa? Ja es sevi ierobežojot, patiesībā, pat ne pats sevi, bet bet liekot sev pakļauties sabiedrības ierobežojumiem, tās normām, kļūstu par kārtīgu cilvēku, par strādājošu sabiedrības zobratu, pilsoni, kurš dod kaut ko arī atpakaļ, nevis truli patērē. Jā, izklausās garlaicīgi, bet tas ir lietderīgi. Varbūt reiz pietiks patērēt, bet sākt arī ražot.
Globālāk. Praktiski par lielāko cilvēces virzītājspēku, progresa katalizatoru var uzskatīt tieši alkas pēc brīvības. Arī vara, par kuru tik daudz asiņu liets, cilvēku nogalēts, ir tikai un vienīgi brīvība augstākā pakāpē.
Un šeit atkal var runāt par to, ka cilvēce pati sevi iznīcina. Kad cilvēks baidījās no dabas, cienīja to, viņš ņēma tik cik viņam vajadzēja, nevis tik cik viņš gribēja, jo vairāk bija bail. Laika gaitā, cilvēcei attīstoties, šīs bailes un cieņa ir zudusi. Mums savā ziņā ir vara pār dabu. Mēs izmantojam tās resursus pēc savas BRĪVAS gribas. Pie kā tas mūs noved, var novērot visi, kas nedzīvo mucā. Pie pasaules iznīcības. Šajā gadījumā jāpiekrīt itkā ļaunajam tēlam no filmas Matrikss - aģentam Smitam, kurš teica, ka cilvēce ir vīruss, ar kuru is saslimusi planēta zeme.
Tapēc cilvēkam ir nepieciešamas robežas, ierobežojumi, normas, jo ja viņu nekas neapturēs, nebremzēs, viņš bezjēdzīgi iznīcinās visu sev apkārt.
Nebrīnaties, ja es kādreiz sadomāšu iznīcināt cilvēci, jo mana neticība cilvēkam kā tādam, ar katru dienu aizvien vairāk sāk pārvērsties nicināšanā, naidā.
Visaugstāk rakstītais varbūt totāls haoss un putra, jo tiek rakstīts visnotaļ pavēlā nakts stundā bez nekādas sagatavošanās. But, what's the point anyway?
Tad nu nonācu secinājuma, ka jāsāk pa vakariem tā pamatīgi skriet, lai būtu fiziska slodze, līdz ar to arī miegs nāktu cilvēkiem pieņemamā laikā, nevis pāris stundas pēc tam, kad jau saule aususi, taču zinot sevi, vienmēr gribēsies piesēsties pie datora, ieiet tur, izlasīt to, uzrakstīt tam un noskatīties to, līdz ar to atkal pārāk vēla gulētiešana.
Risinājums - sevis ierobežošana. Saplānot savu laiku - pamostos, duša, brokastis, skola, ja ir, tad darbs, mācības, teh internetz, skriešana un gulēt. BET. Bet tā es gluži vienkārši sev laupītu sev itkā svarīgu lietu - rīcības brīvību. Jā, brīvību, to pašu, kurai Rīgā piemineklis stāv un ASV statuja. Un jau atkal BET. Bet vai tādā gadījumā brīvība maz ir laba lieta/īpašība/vērtība, ja es bez tās, nu vismaz šajā kontektstā, esmu labāks kā cilvēks, kā sabiedrības daļa? Ja es sevi ierobežojot, patiesībā, pat ne pats sevi, bet bet liekot sev pakļauties sabiedrības ierobežojumiem, tās normām, kļūstu par kārtīgu cilvēku, par strādājošu sabiedrības zobratu, pilsoni, kurš dod kaut ko arī atpakaļ, nevis truli patērē. Jā, izklausās garlaicīgi, bet tas ir lietderīgi. Varbūt reiz pietiks patērēt, bet sākt arī ražot.
Globālāk. Praktiski par lielāko cilvēces virzītājspēku, progresa katalizatoru var uzskatīt tieši alkas pēc brīvības. Arī vara, par kuru tik daudz asiņu liets, cilvēku nogalēts, ir tikai un vienīgi brīvība augstākā pakāpē.
Un šeit atkal var runāt par to, ka cilvēce pati sevi iznīcina. Kad cilvēks baidījās no dabas, cienīja to, viņš ņēma tik cik viņam vajadzēja, nevis tik cik viņš gribēja, jo vairāk bija bail. Laika gaitā, cilvēcei attīstoties, šīs bailes un cieņa ir zudusi. Mums savā ziņā ir vara pār dabu. Mēs izmantojam tās resursus pēc savas BRĪVAS gribas. Pie kā tas mūs noved, var novērot visi, kas nedzīvo mucā. Pie pasaules iznīcības. Šajā gadījumā jāpiekrīt itkā ļaunajam tēlam no filmas Matrikss - aģentam Smitam, kurš teica, ka cilvēce ir vīruss, ar kuru is saslimusi planēta zeme.
Tapēc cilvēkam ir nepieciešamas robežas, ierobežojumi, normas, jo ja viņu nekas neapturēs, nebremzēs, viņš bezjēdzīgi iznīcinās visu sev apkārt.
Nebrīnaties, ja es kādreiz sadomāšu iznīcināt cilvēci, jo mana neticība cilvēkam kā tādam, ar katru dienu aizvien vairāk sāk pārvērsties nicināšanā, naidā.
Visaugstāk rakstītais varbūt totāls haoss un putra, jo tiek rakstīts visnotaļ pavēlā nakts stundā bez nekādas sagatavošanās. But, what's the point anyway?