Es mīlu braukt naktī,
Pasaule dienā ir maza -
Tikai līdz horizontam,
Bet naktī kļūst milzīgi liela,
Un pusnaktī krustceļos iznāk
Sapņi kā dzimstošas zvaigznes.
/I.Ziedonis/


Un tad ienāci tu
Līganā gaitā kā staigule,
Kuras klēpī var iegrimt kā nāvē.

Ienāci tu.

Uz liepu lapām spīdēja uzpūsta pasaules elpa.
Kaut kur zem zemes,
Pagrabos,
Pīkstot svaidījās peles,
Un viņu spalvā
Mirdzēja skaida kā zelts.

Ienāci tu un man teici:
«Šovakar būšu.»

Un gaisos silti kā asinis joņoja putni.
Pāri pilsētai, namiem un tvaikoņiem
Es
Elpoju jūru,
Un man uz lūpām
Uzgula svīdums no mākoņu malām,
Bet zobos čirkstēja smiltis,
Ko pār lūpām bij atpūtis vējš.

«Šovakar būšu» -
Šie vārdi
Man iegāja sirdī līdz galam,
Un es trīsēju līdzīgi rasai.

Vakars.
Aizklāju logus.
Visus.

Glābdams sirdi no tevis,
To paslēpu plauktā
Starp grāmatām sirmām,
Atmiņām, izdzertām glāzēm.
Trīs garas sveces -
Sarkanu, zilu un melnu -
Es iededzu reizē.
Pārklāju gultu ar dzeltenu, porainu segu.
Sviedrus, vaidus un kvēli
Kas ievelk kā sūklis,
Bet blakus
Noliku solu,
Uz kura var uzsviest tavas plīvošās drēbes
Un pārklāt ar smagu kapara trauku.

Un tad ienāci tu -
Asa un pēkšņā kā caurvējš,
Kā smarža, kas aptumšo visu.

Ienāci tu.

No tava kvēluma
Sega, kas gulēja kaila uz grīdas,
Sarāvās gredzenā pēkšņā kā tāss.
Liesmas norāvās bailēs no svecēm
Un iebēga tumsā.

Ienāci tu.
Un, klusi smaidot,
Paņēmi
Manu sirdi no plaukta,
Uzpūti elpu
Un tad uzvilki to sev kā gredzenu pirkstā.

Pirkstā.

/A.Čaks/

Pūtīs!
Pūtīs reiz vēji...
pavasara.

Mūri un nocietinājumi krīt
skaistuma un kaisles priekšā…
Iekarota sirds
un ielenktas jūtas manī iekšā.
Sāpīgi skaists sapnis,
no kura negribu pamosties.
Esmu dzīvnieks slazdā,
no kura nevēlos izlausties.
Nesakārtotu spalvu, pieglaustām ausīm –
Tīģeris, kas skatās, kaķēna acīm.
Es…

Pirmais cēliens darbā ar tējām, kafijām un kūkām.
Otrais cēliens...

Snieg. Mēs abi šodien ziemu sākam,
Palūgsim, lai vakars vēlāk tumst, -
Jākļūst baltākam un patiesākam
Liktenīgam tālumam starp mums.

Snieg. Starp mums viss baltā miglā tinas,
Ceļš un dzīve balts un līdzens tiks –
Sniegi visas grambas nolīdzinās ...
Nolīdzinās, tikai ļoti stigs.

Snieg. Jau zeme ir ar baltiem svārkiem,
Mums pie saviem logiem jāpaliek,
Jākļūst baltākiem un patiesākiem.
Snieg.
Cik tomēr neprātīgi snieg!

/Ojārs Vācietis/

es ļoti uzmanīgi domāju par Tevi, lai pieminētu mūsu zudušo mīlestību, jo brīžos vēl var dzirdēt salauztās sirds aritmisko melodiju.

Tagad varēs dzīvot neuztraucoties, jo:
"Finanšu krīzes dēļ un elektrības taupīšanas nolūkos tiks izslēgta gaisma tuneļa galā.".

Patriotismā iesāktas, jauku domu pārņemtas, sirsnībā ieskautas, smieklu pilnas, piedzīvojumiem un nelieliem pārdzīvojumiem bagātas brīvdienas ir beigušās. Paspēju visu gan atpūsties, gan nogurt, gan norauties, gan atrauties. :D

Es esmu laimīgs par to, ka dzīvoju tādu dzīvi kā dzīvoju!
Es esmu priecīgs, ka viss, kas ar mani ir noticis, ir veidojis mani par tādu kāds esmu!
Varbūt tieši Tu, draugs, kādā situācijā esi mani veidojis (Tev un man pat īsti neapzinoties) par to kas un kāds es esmu.
Paldies Tev!

18.novembris ir manas valsts, manas dzimtenes, manas tēvu zemes, manas Latvijas diena un es šos svētkus svinu ģimenes un tuvāko draugu lokā kopā ar Latviju, t.i., apmeklējot publiskos pasākumus un pie svētku pusdienām/vakariņām ar latviešu tradicionālajiem ēdieniem.
Jau pašā rīta cēlienā, sakarā ar īso darba nedēļu, ir izvērtusies saruna par 18.novembra jeb Latvijas svētku svinēšanu.
Kļuva kaut kā skumji.
Iekšēji kaut kas smeldz.
Sirdī kaut kas sāp.
Vai tiešām es, mana ģimene, mani tuvākie draugi ir vieni no retajiem, kuri svin šos svētkus?
Draugs:

1) vai Tu svini Latvijas svētkus katru gadu?
2) ja jā, tad kā?; ja nē, tad - kāpēc?;
3) vai Tu kaut kā īpaši gatavojies Latvijas svētkiem?

Paldies!

Šo joku biju piemirsis, bet nejauši atkal sastapu. Skaisti!