Esmu kā vīns skaistā, mazliet noputējušā pudelē, kas atrodas plauktā mazliet nostāk no acīm, bet esmu pamanāms.
Man ir etiķete, bet nav apraksta.
Mani pamana, bet neviens mani neaiztiek, jo pēc pudeles spriežot,
kādam esmu par vēsturisku, kādam par svaigu, kādam esmu par smalku, kādam par lētu.
Esmu kā vīns - ar gadiem ceļas mana vērtība, bet atverot pudeli Tu nekad nezini vai tas Tev garšos, iespējams,
Tev es būtu par saldu, bet varbūt par sausu.
Vai ir iespējams izgaršot visu manas garšas buķeti? Kas to lai zina...

Es esmu kā vīns skaistā, noputējušā pudelē ar etiķeti, bet bez apraksta.

Gandrīz palaidu garām faktu, ka tieši pirms gada šeit cibā ir tapis mans pirmais ieraksts. Daudz laimes man, bet Tev - manu mazo lasītāj!
 

Life is like riding a bicycle. To keep your balance you must keep moving.

Zilas debesis, saule smaida maziem mākoņiem un es smaidu it ne no kā un pat nemēģinātu taisnoties, ja arī kāds smaidot pajautātu... Dūmakainās debesis lēni sildās. Tas laikam rudens - vēl tikai dzimstošs.
Dodiet mazliet baltas saules, mazliet sarmas, mazliet lapkriti, mazliet salnas un mazliet balta sniega, kas virs jumtiem mirdz...

Tik daudz ir vietas, kur vēl nav būts. Tik daudz ir lietas, kas vēl nav darītas. Tik daudz iespēju, emociju, krāsu...
Es zinu, ka no brīvības un vienpatības var noreibt. Ik pa brīdim es sevi pieķeru, ka smaidu. Esmu sajucis? Nē, šim smaidam ir vārds - pašpietiekamība. Nevienam man nekas nav jāsaka vai jāraksta - ko darīsi, kur, kad, kāpēc, cikos, ar ko. Tā ir brīnišķa sajūta, jo "varu rakt un varu arī nerakt". Nu labi - dažreiz, tikai retu reizi gribētos pateikt, jo zinātu, ka gaida.

Par to eņģeļu būšanu/nebūšanu. Atcerējos, ka nesen rakstīju: "Visas sievietes pēc būtības ir eņģeļi, bet, kad viņām tiek aplauzti spārni, lai turpinātu lidot, viņas kāpj uz raganas slotas." Te laikam arī daudzām būšanām un nebūšanām ir skaidrojums.
 

Es šodien redzēju eņģeli.
Nu labi.
Es nezinu - vai vispār ir eņģeļi un kā viņi izskatās,
bet,
ja nu viņi ir,
tad viņi varētu izskatīties tādi - kādu es redzēju viņu.

Vai sieviete/sievietes var būt eņģelis/eņģeļi?
Nav taču vārds "eņģele"/"eņģeles". :)

P.S. Tas tāds retorisks jautājums. :)

Skatos uz sevi un smejos par sevi. Uzdodu neatbildamus jautājumus un mēģinu atrast atbildes. Jā, viss, kas ir piedzīvots manā dzīvē, ir sācies un beidzies galvā ar domu. Ar domu par kaut kā darīšanu jeb kaut kā nedarīšanu, bet pēc tam var tā pasēdēt un paskatīties uz to - kas ir, bet kādā brīdī paprātot par to, kas būtu bijis, ja nebūtu jeb būtu darījis. Atgriezties atpakaļ laikā nav iespējams - tāpēc pēc būtības šāda prātošana ir absolūti lieka. Tāpēc skatos un smejos par sevi. Te nu es esmu, tāds kāds es esmu.
Vai es esmu slikts?
Vai es esmu labs?
Kas ir labs? Kas ir slikts?
Lienīte skatoties uz mani - skatīsies caur savu skata prizmu.
Zanīte skatoties uz mani - skatīsies caur savu skata prizmu.
Pēterītis caur savu un Jānītis caur savu.
Vienam es būšu kā zelts, bet citam kā sūds, bet galvenais ir tas, ka man ir vienalga.
Es esmu, tāds kāds es esmu un es sevi mīlu tieši tāpēc, ka es esmu tieši tāds kāds es esmu - ar saviem plusiem un saviem mīnusiem.
Mīli arī Tu sevi pats, mans draugs!

Tu skaties uz mani -
ar savām zilajām, tukšajām manekena acīm.
Bet kas mīt aiz tām?

Es aužu savu dzīves audeklu ar simtiem pavedienu. Katrs pavediens ir savs cilvēks un sava darbība.
Dažreiz kaut kas audekla pavedienos ir sapinies un gludajā virsmā uzmetis kūkumu.
Un dažreiz kāds pavediens pārtrūkst jeb beidzas un tajā vietā sākas caurums, kurš beidzas vai nebeidzas.