Skaisti!

Redzot sauli un gaisā jūtot pavasari - "asiņo" sirds! Straujiem soļiem tuvojas vasara... bet vēl tik daudz kas ir jāpaspēj līdz vasaras sezonas sākumam.

Jā... laikam jau tieku pārbaudīts "smagsvara" veidā - cik daudz spēju "panest", un ar katru dienu arvien vairāk "svars" tiek "piemests" klāt.
Super! Kļūstu arvien spēcīgāks!

Es mīlu braukt naktī,
Pasaule dienā ir maza -
Tikai līdz horizontam,
Bet naktī kļūst milzīgi liela,
Un pusnaktī krustceļos iznāk
Sapņi kā dzimstošas zvaigznes.
/I.Ziedonis/


Un tad ienāci tu
Līganā gaitā kā staigule,
Kuras klēpī var iegrimt kā nāvē.

Ienāci tu.

Uz liepu lapām spīdēja uzpūsta pasaules elpa.
Kaut kur zem zemes,
Pagrabos,
Pīkstot svaidījās peles,
Un viņu spalvā
Mirdzēja skaida kā zelts.

Ienāci tu un man teici:
«Šovakar būšu.»

Un gaisos silti kā asinis joņoja putni.
Pāri pilsētai, namiem un tvaikoņiem
Es
Elpoju jūru,
Un man uz lūpām
Uzgula svīdums no mākoņu malām,
Bet zobos čirkstēja smiltis,
Ko pār lūpām bij atpūtis vējš.

«Šovakar būšu» -
Šie vārdi
Man iegāja sirdī līdz galam,
Un es trīsēju līdzīgi rasai.

Vakars.
Aizklāju logus.
Visus.

Glābdams sirdi no tevis,
To paslēpu plauktā
Starp grāmatām sirmām,
Atmiņām, izdzertām glāzēm.
Trīs garas sveces -
Sarkanu, zilu un melnu -
Es iededzu reizē.
Pārklāju gultu ar dzeltenu, porainu segu.
Sviedrus, vaidus un kvēli
Kas ievelk kā sūklis,
Bet blakus
Noliku solu,
Uz kura var uzsviest tavas plīvošās drēbes
Un pārklāt ar smagu kapara trauku.

Un tad ienāci tu -
Asa un pēkšņā kā caurvējš,
Kā smarža, kas aptumšo visu.

Ienāci tu.

No tava kvēluma
Sega, kas gulēja kaila uz grīdas,
Sarāvās gredzenā pēkšņā kā tāss.
Liesmas norāvās bailēs no svecēm
Un iebēga tumsā.

Ienāci tu.
Un, klusi smaidot,
Paņēmi
Manu sirdi no plaukta,
Uzpūti elpu
Un tad uzvilki to sev kā gredzenu pirkstā.

Pirkstā.

/A.Čaks/

Pirmais cēliens darbā ar tējām, kafijām un kūkām.
Otrais cēliens...

Patriotismā iesāktas, jauku domu pārņemtas, sirsnībā ieskautas, smieklu pilnas, piedzīvojumiem un nelieliem pārdzīvojumiem bagātas brīvdienas ir beigušās. Paspēju visu gan atpūsties, gan nogurt, gan norauties, gan atrauties. :D

Es esmu laimīgs par to, ka dzīvoju tādu dzīvi kā dzīvoju!
Es esmu priecīgs, ka viss, kas ar mani ir noticis, ir veidojis mani par tādu kāds esmu!
Varbūt tieši Tu, draugs, kādā situācijā esi mani veidojis (Tev un man pat īsti neapzinoties) par to kas un kāds es esmu.
Paldies Tev!

Esmu kā vīns skaistā, mazliet noputējušā pudelē, kas atrodas plauktā mazliet nostāk no acīm, bet esmu pamanāms.
Man ir etiķete, bet nav apraksta.
Mani pamana, bet neviens mani neaiztiek, jo pēc pudeles spriežot,
kādam esmu par vēsturisku, kādam par svaigu, kādam esmu par smalku, kādam par lētu.
Esmu kā vīns - ar gadiem ceļas mana vērtība, bet atverot pudeli Tu nekad nezini vai tas Tev garšos, iespējams,
Tev es būtu par saldu, bet varbūt par sausu.
Vai ir iespējams izgaršot visu manas garšas buķeti? Kas to lai zina...

Es esmu kā vīns skaistā, noputējušā pudelē ar etiķeti, bet bez apraksta.

Zemene ir garšīga, kad svaiga! Svaiga, protams, tā nav visu laiku.
Viss mainās...
Es pagaidām turu savās rokās sapuvušu zemeni un kavējos atmiņās par to - cik kādreiz tā bija svaiga.
Viss turpina mainīties...
Bet man nepietiek tikai ar turēšanu savās rokās - es to pagaidām arī ēdu, mēģinot atrast tās svaigumu.
Viss paiet...
Manās rokās ir sapuvusi zemene, kuru es apbrīnoju un izbaudu, vēl joprojām tīksminos un cenšos gūt baudu, skatos un ēdu.
Viss mainās, viss paiet, viss pagaist...
Reiz man kļūs slikti un es vairs neskatīšos un neēdīšu sapuvušo zemeni.
Viss nekad neizgaisīs - manās atmiņās būs paglabāts svaigās zemenes izskats un sulīgi saldenā svaigās zemenes garša.

Laiks rit. Viss mainās arī plūme, kura augot un gaidot - tur tālajā dārza malā. Es neesmu viņu redzējis, bet zinu, ka viņa tur ir! Bet...

...bet pagaidām man vēl ir zemene - sapuvusi zemene, par kuru joprojām tīksminos un cenšos gūt baudu.

Nav jēgas sērkociņu kastītē likt atpakaļ izdedzinātus sērkociņus - tāpat vēlreiz neaizdedzināsi.

Sēžu darbā pēc darba laika un strādāju. Neskumstu, nežēlojos, neko par to neprasu, jo šodien man cita nav ko darīt, bet mājās... Man nav māju. Man ir tikai mans miteklis, kur ierodos un pārguļu nakti, lai no rīta pieceltos un dotos prom ar "mājām" savās krūtīs. "Īstās mājas ir mūsos. Lai kurp arī mēs ietu." /Ričards Bahs/ - izlasot šo - es sajutos kā gliemezis. Laikam tiešām tā arī ir, ka "manas mājas" tagad dzīvo manī.
Mājas... Kas ir "mājas"?
Vai tā ir vieta, kur es dzīvoju? Vai tā ir vieta, kur atrodas visas manas mantas? Vai tā ir vieta, kur es esmu visbiežāk?

Man "mājas" asociējas ar vietu, kur es jūtos drošībā un pasargāts, kur mājo miers, kur atrodas mana sirds daļa, kur mani gaida, kur kādu gaidu es. Jā, man ir vieta, kur es jūtos drošībā un pasargāts, tur mājo miers, tur mani gaida. Tās ir "tēva (dzimtās) mājas", bet tā vieta nav "MANAS MĀJAS".

Es dziedu "Virs galvas mūžīgs Piena ceļš un mūžīgs ceļš zem kājām..." pietrūkst vieta, ko saukt par "mājām", pietrūkst cilvēka, kuru saukt par "savu", dziesma apraujas un klusiņām dziļi, dziļi sevī nodungoju "...tas ved uz zemi laimīgo un izrādās uz mājām."