Sēžu darbā pēc darba laika un strādāju. Neskumstu, nežēlojos, neko par to neprasu, jo šodien man cita nav ko darīt, bet mājās... Man nav māju. Man ir tikai mans miteklis, kur ierodos un pārguļu nakti, lai no rīta pieceltos un dotos prom ar "mājām" savās krūtīs. "Īstās mājas ir mūsos. Lai kurp arī mēs ietu." /Ričards Bahs/ - izlasot šo - es sajutos kā gliemezis. Laikam tiešām tā arī ir, ka "manas mājas" tagad dzīvo manī.
Mājas... Kas ir "mājas"?
Vai tā ir vieta, kur es dzīvoju? Vai tā ir vieta, kur atrodas visas manas mantas? Vai tā ir vieta, kur es esmu visbiežāk?

Man "mājas" asociējas ar vietu, kur es jūtos drošībā un pasargāts, kur mājo miers, kur atrodas mana sirds daļa, kur mani gaida, kur kādu gaidu es. Jā, man ir vieta, kur es jūtos drošībā un pasargāts, tur mājo miers, tur mani gaida. Tās ir "tēva (dzimtās) mājas", bet tā vieta nav "MANAS MĀJAS".

Es dziedu "Virs galvas mūžīgs Piena ceļš un mūžīgs ceļš zem kājām..." pietrūkst vieta, ko saukt par "mājām", pietrūkst cilvēka, kuru saukt par "savu", dziesma apraujas un klusiņām dziļi, dziļi sevī nodungoju "...tas ved uz zemi laimīgo un izrādās uz mājām."

Āreče! Sulu laiks jau kā laiciņu ir sācies, tas nozīmē, ka klāt ir aprīlis un iestājies pavasaris, kas nāk ne tikai ar gājputnu atlidošanu un dabas pamošanos, bet arī ar vienu no pavasarim raksturīgajiem darbiem - sakopšanu. Drīz notiks lielā talka, kurā, draugs, esi laipni aicināts piedalīties. Vai nāksi?
Ir teiciens "Parādi man savus draugus, un es pateikšu, kas esi tu pats.". Es teiktu: "Parādi man savu māju - es pateikšu, kāds esi Tu pats.". Man šķiet, ka pavasaris ar savu "pavasara tīrīšanu", varētu būt visa gada virzītājs. Mazliet paveries apkārt. Mazliet ieskaties sevī. Vai Tev tuvākā apkārtnē viss ir kārtīgs un tīrs? Vai Tu iekšienē jūties sakopts (sakārtots)? Izmet visu, kas lieks! Izmet visu, kas "pūstošs"! Kad Tu, draugs, būsi sakārtots un tīrs, tad Tava apziņa paplašināsies visos virzienos, un Tu atradīsies jaunā, lielā un brinišķīgā pasaulē - Tavs prāts un spēks vairs nepazīs robežu.

"Uzvelciet baltu kreklu, kamēr esat jauni. Un rociet zemi. Rociet zemi, kā neviens pirms jums to nav racis. Pasaule ir siltuma izslāpusi..." /I.Ziedonis/

Man sanāca saruna ar vienu ārstu, kurš ne vienreiz vien ir bijis kopā ar cilvēkiem pirms nāves un arī nāves laikā. Man kaut kā nevilšus radās jautājums - par ko šie cilvēki visvairāk ir uztraukušies? Vai zini, draugs, kāda bija atbilde? Nē, tā nebija par nāvi, bet gan par mīlestību - vai viņš/viņa tiešām zina, ka es viņu ļoti mīlu un mīlēju.
Zini, draugs, es uzrakstīju par mīlestību, bet šoreiz es labāk klusēšu - savas uzrakstītās domas atstājot pie sevis. Varbūt tāpēc, ka es vēl pats neesmu tam gatavs, bet varbūt tāpēc, ka negribu būt pārprasts. Nebēdā, iespējams, ka kaut kad es kaut ko mazliet izrakstīšu un Tev parādīšu kā šo - mēs esam tik dažādi, tikpat dažāda ir mūsu izpratne par mīlestību un tikpat dažādi mēs mīlam.

Tā, tā, tā!
Alea jacta est!
Sākot ar rītdienu viss būs citādāk. Pasaulē nejaušību nepastāv - ja nu vienīgais dievjaušības. Viss, kas notiek ar Tevi un mani, draugs, ir likmsakarīga virzīšanās uz kaut ko augstāku, pilnvērtīgāku un labāku nekā mēs jau esam sasnieguši. Ikviens dzīves brīdis mums sniedz informāciju par turpmāko - jautājums ir tikai tur - vai mēs to spējam saskatīt un pēc tam lietderīgi izmantot? Neapstāties. Būt kustībā. Būt virzībā. Pasaule jau neapstāsies - tā turpinās griezties arī bez mums, bet mēs apstājoties vienīgi varam pakrist - kā vāvere ritenī, kurš griežas un griežas... Neapstāties. Nepakrist. Neskatīties atpakaļ un negausties par to ko neesam paveikuši, par to ko neesam piepildījuši. Acīm redzot - tas nav bijis tik svarīgi, jo Tev un man ir dota šodiena! Tad dzīvosim šodien, lai rītdien nemaz nebūtu garlaicīgi, bet, ja rītdiena nepienāk, lai nebūtu bijusi žēl šodien nodzīvotā diena! Uz priekšu, draugs!

Es izgāju uz balkona ar kafijas krūzi un vienkārši skatījos - uz mājām, māju logos, uz ielas, autovadītājiem un kājāmgājējiem. Mēs esam kā skudras - visu laiku kustībā, škiet, tikai es viens sēdēju un vēroju. Uz balkona malas apsēdās balodis un skatījās uz mani. Sajūta bija, ka balodis pa ilgiem laikiem ieraudzījis cilvēku, kurš vienkārši sēž - neko nedarot. Pastiepos pēc kafijas krūzes, padzēros malku un noliku kafijas krūzi, bet balodis kās sasalis tikai sēdēja un skatījās. Tad es atcerējos kādu bērnības ainu no saviem laukiem, kur bezrūpīgi tika pavadīta ne viena vien vasara. Aizdomājos - gan par to, kas pēdējā laikā piedzīvots, gan par to, ko pēdējā laikā daru, gan par to, ko tuvākā laikā taisos darīt - un tad mēģināju paskatīties uz sevi tagad ar tā bērna acīm. Pašam nemanot, es sāku smaidīt, jo pēķšņi viss top tāds skaidrs un caurspīdīgs. "Manai bērnībai ir rudzupuķu acis, pieneņu mati un magoņu kurpītes. Tā lido, dejo, dzied un smejas, ķer katru vēju un lietu." Laikam jau tāpēc mazi bērni, ar kuriem man pēdējā laikā nācies saskarties ļoti daudz, vienmēr smaida. Pamēģini, draugs, paskatīties uz sevi un dzīvi tagad ar savām bērna acīm! Tu redzēsi... Tikai pamēģini! Es ticu Tev, draugs, ka Tev izdosies!

Šodien būs lieliska diena! Jā - mazliet apmākusies, maziet auksta, bet, ja tādas nebūtu, vai mēs spētu novērtēt sauli? Šodien ir lieliska diena! Mēs katru rītu varam padarīt interesantu, ja tikai to vēlamies. Izkāpt no gultas četrrāpus, dzert tējas vietā kafiju - nevis no lielās, bet no mazās krūzes, atvēlēt divas minūtes un parunāt ar sētnieci, bet pēc tam doties tālāk, mēģināt saskatīt izmaiņas dabā, kas notikušas veselā diennaktī. Bet vai mēs to vēlamies? Mēs, lielākā daļa, turamies pie kaut kādiem iestrādātiem grafikiem, bezjūtīgām darbībām. Viss notiek automātiski - bez emocijām, bet tad paši sūkstamies, ka dzīve ir garlaicīga, ka iestājusies rutīna, ka viss ir bezkrāsains. Bet kas pie tā ir vainīgs? Mēs paši, jo esam pārāk aizņemti ar sevi, savām "milzu" problēmām, kuras atrisināt būtu daudz vienkāršāk, ja uz dzīvi paskatītos kaut vai mazliet no cita skatu punkta. Mēģini, draugs, mēģini! Kad tas izdodas, tad, draugs, Tu vari aptvert, ka pasaule un dzīve pati par sevi ir apbrīna vērta. Tik daudz krāsu, tik daudz patīkamu emociju un neviena diena nav vienāda!
Draugs, uzdod šo jautājumu sev - cik daudz es esmu gatavs mainīt, lai justos patīkami?

Arvien vairāk un vairāk cilvēku sarunās un domās parādās vārds "pavasaris". Šķiet, ka šogad tas ir ļoti izteikti. Kāpēc? Sen nebijām piedzīvojuši tādu ziemu? Bet varbūt cilvēkiem pietrūkst savstarpējā cilvēcīguma - vienkārša cilvēcīga attieksme vienam pret otru un arī pret trešo. Jau dažas dienas spīd saule, bet cik daudz var redzēt smaidošus cilvēkus? Mēs ik dienu paskrienam garām desmitiem cilvēku ar zemē iedurtiem skatieniem, akmens sejām, bet, kad parādās kāds cilvēks ar smaidu sejā, viņš tiek uzlūkots ar dīvainu skatienu. Kur tad paliek pavasaris? Varbūt tomēr, draugs, mēģini pasmaidīt kaut ar acs kaktiņu!? Pasmaidi sev! Pasmaidi otram cilvēkam! Pasmaidi arī trešajam - nezināmajam, nepazīstamajam, pirmo (un varbūt pēdējo) reizi redzētajam, iespējams, ka Tavs smaids būs vienīgais prieks, ko viņš/viņa šajā dienā būs piedzīvojis. Pasaule pasmaidīs Tev pretī, jo smaids taču nemaksā neko.