Dostojevskis teica: "Kad cilvēki pārstās ticēt Dievam, tie sāks ticēt visam"

Kad pirmo reizi parsēju šo frāzi, likās vai nu kriptiska huiņa vai tipiska konservatarda ramblings

Tad es uzzināju par furrijiem

Pēc trešā oktobra.

Nopirku taktiskās bikses.

Kā jau biju solījis, aizgāju uz klases salidojumu un parādīju urlām, kā es pīpēju cigareti.

Tā kā dzīvē viss ir labi un es jūtos burvīgi, atklāšu jums vienu noslēpumu, ko esmu turējis sevī apraktu, kopš Cibu pameta Deniss.

Es nobijos, ka viss tiks aizvērts, sazinājos ar Inbox un nopirku Cibu.

Tas, ko jūs visi te rakstāt, jau ilgu laiku pieder man.

Biju Mišelas Gurēvičas koncertā. Viņa mani patiesi aizkustināja (kā vienmēr). Centos tikt beksteidžā, lai sarunātu savu dalību viņas pavadošajā grupā (speciāli nācu viss melnā - zilā žakete novilkta un salocīta manās rokās). Es ienāktu beksteidžā ar vārdiem, ka viņi ir absolūtākā pasaules klase. Tad es apsēstos un ar mazliet viltīgu smaidu (it kā zinādams viņas nākošā gada horoskopu) teiktu: “Es nespēju neatnākt un neuzrunāt jūs, mīļie, jo es redzu un es dzirdu savā galvā, kā mana klātbūtne un basa un vietām uz 2. ģitāras paceltu šo mūziku pārpasaulīgā līmenī. Jums jau ir liegi psihodēliska dimensija, pateicoties burvīgajam skotu baritona ģitāras spēlētājam, taču es jums [Mišelai, baritonistam un bundziniekam] piešķiršu 4. dimensiju. Zemes un kosmosa ass faking dimensiju. Straight to fucking Saturms pentagon and back. Tā būs grandiozā kiča pārdoze! Pasaule ko tādu nenūs pieredzējusi!”

Sukas apsargi neielaida mani beksteidžā. Beigās mani kā vienu no pēdējiem izdzina no zāles. Un, ārā pīpējot, sajutos kā sūda stalkeris. Tā sākās mans mājupceļš.

Labi izdejojos.

Mikromotivācijas. Mikromotivācijas ir dzīves laimes un panākumu atslēga.

Man kopš 2004. gada 20. janvāra pieder Sviesta Ciba.

Frosty the Snowman going, I'm going.