izkapts

Vakardienas jušanos izskaidro nāve. Nomira vienīgā siltasiņu būtne, ar ko kopā dzīvoju. Dīvaini, bet jutu nāves tuvošanos, tāpēc arī tāds stingums bija. Tagad man palicis tikai tualetes zirneklis Glūņa un vannas istabas zirneklis Plunča.

Pēc pilnām dienām seko tukšās. Tā gadās. Bet šitādās tukšajās dienās es sēžu, pavirši staigāju pa interneta lapām, fiziski I feel like a vacuum cleaner, a complete sucker, garīgi arī nekādas mūzas apkārt nelido. Bet jēga nekāda. Tāda sajūta, ka, ja kāds man tagad piezvanītu pa telefonu, nākts dzirdēt kaut ko nejauku. Šitāda vienatne man pagalam nepatīk. Ja nesāpētu visas maliņas, varētu vismaz kaut ko padarīt, bet es esmu spiesta pārlūkot savu muskuļu ģeogrāfiju, atklāt svaigākās tulznas uz kājām un konstatēt, ka pašsajūtu šitādi nieki neuzlabo. Atkal dzeru pārāk daudz kafijas, bet jau kādas septiņas stundas man nāk miegs. Šitāds nogurums. Joprojām motivācijas trūkums. Varētu jau kādam piezvanīt un ko labu pateikt, bet kam, un kurš vispār sapratīs, ka es tikai gribu apmainīties labiem vārdiem. Šitādās dienās ir jāpacenšas tik vien kā skaisti aizmigt - tā, lai nākamajā dienā pamostos agri un pilna dzīvesprieka un enerģijas.

Vispirms mani komplimenti Tito un Tarantulam par lipīgo slepkavības dziesmiņu.

Un tagad wooohaaaa! Vakardienas atstāsts. Līdz šitādām pelītēm sen nebiju dzērusi. Vispirms pieklājīgi iemalkojām un vedām pieklājīgas sarunas. Es jau biju visnotaļ skaidrā, kad viss sākās. Jociņi par to, ka Uldis grib redzēt slapju Gintu. Bet, es zvēru, es redzēju, kā Uldis centās Gintu apliet ar džina kokteili. Pēcāk mani galīgi sašokēja tas, ka Gintam lipa klāt meitenes. Es prasīju Inetai un Adrianam, kas par lietu, kur ir Ginta valdzinājuma noslēpums, jo Gints man teica, ka viņš jau neko nedarot, viņas pašas līpot viņam klāt. Un tad no Adriana bira pērles - es jau zinot tikai Ginta sirsnīgo pusi, bet šīs meitenes, lūk, iepazīstot viņa erotisko puslodi. Sākās mans sajūsmas vilnis, vispārēja jautrība, kurā Zvirbulis ar Kiku /tās meitenes/ jokojās par Ginta dupsi, kas mani sašokēja vēl vairāk. Kad Gints ar meitenēm apstājās skatīties kā saule riet, Adrians mūsu bariņam izmeta nākamo pērli - meitenes uz Gintu uzķeroties, jo viņam esot romantiska saulrieta krāsas seja, t.i., sārta. XD Adrians ir bīstams dzīvībai. Es gandrīz nosmaku no smiekliem. Ai, viss jau bija jauki - gan rokenrola dejošana ar Kusiņu, gan zoles spēlēšana ar Inetu, Ventu un Kārli /un Zeibi kā padomdevēju, zoles patronu/, gan dziesmu dziedāšana pārpālī, gan Inetas piparmētru ūdenspīpe. Un ironiskais joks, ka kaut Kika kārās kaklā Gintam, vienā gultā viņa gulēja ar mani. :D Tikai mani mazliet uztrauc tas, ka Kārlis daudz ko safilmēja. Varu derēt, ka es sarkšu līdz Ginta saulrieta sārtumam, kad šito skatīšanos.
Arī rīta joki ar Aģiku, Kiku un Ritu bija forši. Tikai mazliet pretīgi, ka es nekad nedzeru līdz vemšanai. Tad galgalā var nonākt pie secinājuma no rīta, ka joprojām esmu piedzērusies. Taču es atradu vislabāko līdzekli pret šitādu sajūtu - burvīgo, veldzējošo dušu.
Kronis visam jau bija tas, ka Paukšiņš šodien bija ieplānojis "Pāra/Nepāra" mēģi. Un ne jau parasto mēģi, bet mēģi ar kustību konsultantu, t.i., trīs stundas dejošanas. Ne man vienai bija paģiras, Kikai tas pats, tikai viņai trakāk, jo neizskatījās, ka viņa bija gatava darīt jebko, lai paģiras beigtos. Paukšs arī jokojās, ka valsis ir labākais līdzeklis pret paģirām. Tur patiešām ir taisnība. Mārtiņš ir burvīgs horeogrāfs. Man jau bija sava baile no dejošanas, jo grrrrrgrrrrrrĒķe mani allaž lamāja un pat rāva aiz matiem. Es pie Mārtiņa dejoju ar tādu prieku, ka pat iekļuvu starp dažiem labākajiem dejotājiem, kas tika pie desmit minūšu pīppauzītes. Man pēc tam arī citi atstāstīja, ka redzējuši manī tādu 'flamenko' kaisli, ar kādu es dejoju valsi pa apli. Tas laikam manu žestu dēļ. Ēķe mani vienmēr lamāja, ja es rokas kustināju neizteiksmīgi. Tas tiešām bija prieks dejot, kad man nav jābaidās no lamām un sitieniem. Vienīgi Mārtiņš nebija rēķinājies ar to, ka dejot pārī es neprotu. Tagad es jau daudz maz Zeibja soļiem esmu pielāgojusies, taču tad, kad Mārtiņš mani paņēma kā partneri, lai nodemonstrētu pāra deju, man drusku sajuka. Ai, un tas smieklīgais haoss, kas mums radās, kad centāmies iziet "viens garām otram zigzagā" soļus. :D Tiešām tagad man pašai par pārsteigumu, gribās, lai deju nodarbības būtu biežāk. Katra ziņā mani vairs nesatrauc loma "Garajā dancī", kur tas vien notiekās, kā uzdejošana uz skatuves, deja ar tekstu, tad nodejošana no skatuves, lai drīz atkal uzdejotu.

Beidzot esmu mājās, nogurusi un laimīga.

Šo nakti es veltīšu Tev un Tavai nāvei. Ai, skaistās bērnības atmiņas.

Es vēl negribu šonakt gulēt. Gribu vēl ko skaistu piedzīvot vai atklāt. Tāpat vien.

Te ir The Knife - Rock Classics dziesmas teksts, tagad man paliek vēl vairāk bail. Tā nevar būt vienkārši sagadīšanās, tā nevar būt!

Here comes another day in isolation
hold out your hand
feel my brain burns
you stuck and lick but you still don't know why
I could fuck your brains out
but I'm not interested in that life

Katru reizi, kad neviļus iemetu aci iepriekšējā rakstā un izlasu "The Byrds", randoms tos arī uzliek. Man ir bail, bet es saņemu drosmi un lieku pretī Nazi! Tiesa gan, māsa Paranoiiiiija ir iemācījusies drausmīgi elsot tāpat kā Naža harpijbalstiņa. Brr.... Zošādiņa.

Bļin, random, Tu mani kretinē, uzliec taču kaut ko citu! Cik var The Byrds!


Jā, Nazi, Nazi man vajag! Harpiju dūdošana, mmmm....

Vakar piedzēros, uzrakstīju bērnu dzejolīti par kaķīti Ņurmuci, tad uzrakstīju ievadu pornostāstam par seksu ar nārām kādam labi zināmam žurnālam, tad aizmigu. No rīta lasīju Kantu. Tikko izlasīju nesen uzrakstīto savam, pamparam (tās bija fanfaras, ja kas) romānam. Pārsteidz, ka ko TĀDU var uzrakstīt dzērumā. Tur tādi neofreidismi un neokantismi parādās...
Un vēl brīdi iepriekš man veca klasesbiedrene jau bija devusi atbildi uz manu jautājumu: "Izlasi Jerofejeva "Maskava - Gailīši", viņa teica. "Tur ir par to, ka lielākā daļa ģēniju, ai, nu visi Gorkiji un citi tādi to vien dara kā raksta dzērumā".

Ja es dzīvē nekļūšu par ģēniju, es vispār kaut kas būšu?

(Quit talking about the small people, who do all the dirty work. I know. I need them. Perhaps I love them.)

Un, ja Jums kas nepatīk, ejiet visi gūglot!

Es neticu dzīvei pēc nāves, bet mana mamma netic dzīvei pēc naudas. :D
A, vispār īpašos apstākļos es pat reinkarnācijai ticu. Stulbais ideālisms.

Bet cik par reālo dzīvi ārpus fizikas (jēēē, ideālisms) - tagad iefanoju par L7.

Pirmo reizi šito dziesmu dzirdēju pirms gadiem 10, tā radīja manī tādu vēlmi pankoties, ka līdz šim vēl dauzos apkārt. Tāpat arī tā bija aizsākums manai interesei par pagrīdes mūziku. Pump Up The Volume vispār ir filma, kas mani pavilka. Filmas saundtreka CD šo lielisko gabalu nav ielikuši, grrrrrr... Lirikas murgainas, bet muzikālais pavadījums vispār rada tādu creepy noskaņu, īpaši saksofons. Un dīvaini, ka ASV topos Was (Not Was) iekļuva ar tādām popsīgām dziesmām, kaut "Walk The Dinosaur" arī liek aizdomāties par Electric Six, tikai vēlo 80to gadu stilā

Ujjj, bērnības atmiņas un tirpas, kas liek ķerties pie http://www.crimelibrary.com/ lasīšanas.

Was (Not Was) - Dad I'm In Jail

Hello dad, I'm in jail
Hi dad, I'm calling you from jail
Hi dad, happy birthday, I'm in jail
Jail, jail, hi dad

All those years, I'm in jail now
I'm in jail, I like it here
It's nice, I like it
Hello dad, I'm in jail
Hello, hello dad, hi, I'm in jail
Say hi to mom, from jail
I'm in jail, I'm gonna stay here
I like it here
I like it, yeah, throw away the key
I'm in jail

Hello dad, I'm in jail
Jail, jail, jail, jail

Kāda jēga dzert kaut ko garšīgu - Tev garšo, un Tu vairs nejūti pienākumu dzert, lai piedzertos... Bet piedzeries šā kā tā. He, Elviss Preslijs šito zina labāk.

Sirdsformas audzējs. Izgriezt un uzdāvināt.

Manī ir daudz kas no Momo. Tas reizē ir gan forši, gan skumji mazliet.

Šodien mums bija izrāde Mežciema pasnsionāta iedzīvotājiem. Un es sapratu, ka vienkāršie ļauži ir tie, kas mākslu tomēr mīl visvairāk. Es jutos gan apčubināta, gan novērtēta. Jau pašā sākumā, pirms caurlaidēm, mūs operatīvi savāca visus un aizveda uz pansionāta ēdnīcu, kur mūs mīļi sagaidīja un pabaroja ar zupiņu un otro ēdienu. Visi uz mums skatījās tā kā, nezinu, viss vecās Dailes sastāvs būtu ieradies. Kamēr gājām caurlaides, ik pa laikam kulisēs iešiverēja tantuks, kas atnesa cepumiņus un končas. "Tas - māksliniekiem". Mēs nespējām vien pateikties. Vienu tehnisko mēģi noskatījās pāris iedzīvotāju. Viņi pēc mēģa piegāja pie Hermaņa (režisora) un teica, ka ir dziļi aizkustināti un izteica nožēlu, ka tik maz skatītāju. :D Bet tas bija tehniskais mēģis, kur mēs tikai atrunājām tekstu un izstaigājām mizanscēnas + epizodē ar sazvērniecēm (tai skaitā mani) visi aktieri iesmēja par to, ka Māris sajauca tekstu, vārda "diletants" vietā pasakot "dibentants". :D
Uz izrādi bija ieradušies kādi 25 skatītāji, kas kāri tvēra katru mirkli, smējās, dikti juta līdzi nostaļģiskos momentos un daudz klepoja. Visi izdzīvoja, un skatītaji bija sajūsmā. Mums tika skaista apsveikuma runa, un daži pat ziedus saņēma.
Un, kad es neviļus izsitu logam stiklu, man tikai pateica, lai es nesatraucoties un savācot stiklus, lai mākslinieki nesavainojas. :) Un manus piedāvājumus kompensēt zudumu kategoriski noraidīja.
P.S. Mums stingri pieteica nekādu sex&violence pansionāta iemītniekiem nerādīt. Tiesa gan, tieši šajā izrādē ir mana visu laiku seksuālākā loma (krogus meiča - palaistuve) par ko skatītāji dikti ķiķināja), ja neskaita dikti vecu LKA etīdi. Taču mēs ievērtējām videokasetes, kas pīpētavā aizņēma veselu plauktu. Starp šķīstām un stilīgāk filmām bija gan "Šausmas Gobu ielā", gan "Striptīzs", gan citas brutālas un viegli erotiskas filmas. Sasmējāmies, ka pansionāta iemītniekiem jau arī gribās kino vakarus.

-Tēt,vai taisnība, ka no čatošanas un Sviesta Cibas cilvēki paliek stulbāki?
-Gygygygygygygy,dēliņ,LOL =)

"Lai mīlas asniņi labāk dīgtu, augsni vajag palaistīt ar emociju lietutiņu."

Pēc simtiem kilometru garajām dienām (kādi 660km), negulētas nakts, beidzot esmu mājās ar izlietu kartona kafijas tasīti, skaistiem svešinieku un zināmo cilvēku stāstiem. Bāc, katrā cilvēkā ir tādi stāsti.
Es zinu, ko teiktu mans pēdējais ceļa biedrs, kurš mani atrada mežmalā spēlējamies ar stirnu buciņu. Tik daudz piedzīvojumu, tik daudz pārdzīvojumu viņiem, tik daudz emociju, ko man uzticēt, arī muļķīgu/baismīgu/sirsnīgu padomu, ko man dot. Viņi ir mani radinieki uz stundu.

Oficiālā daļa
http://notikumi.delfi.lv/news/theatre/article.php?id=20712683

Un tad slavenā dramaturģe un DT aktrise piedzērās, filozofēja par reliģiju un blandījās pa krogiem tālāk.