Pavasara depresija?
Pēdējā laikā esmu no tām sievietēm, kas rūc, kontrolē & nav apmierināma. Viss kaitina. It īpaši viss, ko viņš dara. Vismaz darbs viņam atbildēja, ka viss ok, tātad varam neuztraukties par pārcelšanos. Lai gan joprojām uzskatu, ka būtu izdevīgāk kkur īrēt istabu....beeeet, lai arī maksātu vismaz 2x mazāk, dalīt dzīvesvietu ar vēl kādiem cilv....būšu vēl biežāk grumpy. Varb organisms pieradis pie hormonu devas, kas vairs netiek "piegādāta". Pēc 2 dienām tas gan tiks atrisināts & varēs gumijas mest ārā. Pirmā reize pēc visiem šiem gadiem bija interesanta, bet tgd pat īsti negribās skatīties uz prezervatīviem.
Vēl ceru, ka mini ceļojums uz Dāniju uzlabos noskaņojumu + nākammēnes uz LV. Prieks, ka biļetes jau mēnešus atpakaļ bija iegādātas, bet nauda tēriņiem vēl ir sāpīgs temats.

Are you fucking kidding me?
Viens no iemesliem, kāpēc biju dusmīga uz savējo, ka viņš šīs dienas aktīvi turpina izklaidēties/iet uz bunkuriem utt, kamēr man darbs-mājas. Ar retiem izņēmumiem, bet still varu pievienoties mazāk par pusi no reizēm, kad viņš atpūšas, jo man bļin būvgruži jāstaipa. Tad nu izdomāju, ka man vajag pakomunicēt ar cilv atsevišķi...aizvakar bija doma tikties ar vienu no paziņām, bet viņa tā arī nepadeva ziņu līdz pašam vakaram, kad bija par vēlu. Nu nekas...šodien ar citu meitēnu bija sarunāta kafij-pastaiga...un tikko atkal tiku uzmesta. Nospļāvos & uzrakstīju vēl meičai, bet šai jau ir plāni. Vēl 2 cilv sarakstā, kas varētu mani glābt vai arī es pat nezinu :(