Prieks par Mīļoto. Izskatās, ka atradis savu aicinājumu. Vēl daudz jāmācās, bet jau ir progress.. Drīz gan nāksies meklēt maizes darbu..ja gribam kāzas jau nākamgad, tad vieglāk/atrāk iekrasim abi strādājot.. + pārējie plāni.


Par sevi hz...nesen bija darbā sapulce. Tika publiski izskatītas manas kļūdas + vēl vienas kolēģes. ..mūs centās mierināt, ka tas nekas traks, jo mēs abas visnepieredzējušākās kolektīvā, bet tas nemainīja faktu, ka ego bija dirsā pēc tam... Ļoti priecājos, ka todien bija brīvs. Pēc sapulces neformāli parunājām ar kolēģēm. Mazliet labāk palika, dzirdot, ka ne man vienīgajai liekas slodze par traku..bet neviens nevar saņemties sākt runāt. Bija viens čalis, kurš pateica priekšniecībai, ka viņu attieksme nav tā foršākā pret kolektīvu. Viņam palūdza aiziet. Aizgāju mājās, priecājos, ka mājas ir tiešām mājas un jau bija plāns vakarā ko sadarīt ārpus mājām...huļi. Izsauca uz darbu. Sīkumos neiedziļināšos, bet Mīļotais jau bija riktīgi dusmīgs, ka piekritu...zinu, ka ļoti bieži izpalīdzu, bet es nevarēju atstāt pārējās kolēģes vienas...plusā, kad sapisos ar panopientāku lietu darbā, tas tika ņemts vērā un man tikai bija aizrādījums.

Pat nezinu, ko daudz ar visu šito gribēju pateikt...laikam vairāk tik izrakstīties...un lai pēc gadiem nostaļģiski smaidītu par šo postu