Es mēdzu nobīties no tā, ka telefons sāk zvanīt. Teju 100% vnm, kad kāds pēkšņi pienāk klāt/sāk ar mani runāt, kaut arī biju pamanījusi, ka ienācis telpā. Šon man pilnībā nekādas emocijas neizraisīja, kad telpā uzradās vīrietis, kaut arī visā ēkā man vajadzēja būt vienīgajai dzīvajai būtnei... Pietam to, ka zinu viņu, sapratu tikai pāris min pēc tam, kad viņš jau bija izgājis no telpas.

Sirds joprojām nedaudz lēkā pēc tēva zvana.


Vai tiešām pēc visiem šiem gadiem man atkal ir tēvs/tētis/sencis/papucis?


Gribu uz Jelgavu! Gribu ķert šos mirkļus, DAMMIT!!!