Meh, vajadzēja klausīt intuīcijai... Jau tuvojoties Vecrīgai pakāpeniski palielinājās negribēšana tur atrasties.

Par pievilkšanos/atgrūšanos.. Šoreiz visi bez izņēmuma atgrūda...vienalga vai zināju cilv gadiem, pāris reizes satikusi vai visp pirmo reizi..

Mājupceļā arī sevi izbesīju. Gribējās iet kaukur tālu prom, bet tajā pašā laikā turpat ielas vidū apgulties & pazust starp bedrēm. Mājās es noteikti nevēlējos nokļūt, bet citur palikt vēl jo vairāk... Visur bija pretīgi cilvēkradījumi. Pretīgām sejām, smiekliem, acīm, raksturiem, stulbām izdarībām..un tā varētu turpināt vēl ilgi... Joprojām nav pārgājusi tā sajūta...gribas noskrāpēt nost to fakino ādu & piederību šai rasei... Gribētu labāk klaiņot savvaļā & gaudot pret mēnesi..


Šodienas vienīgais mazais prieciņš, pēc tējas & cigaretēm, ir aicinājums pievienoties alainās izvirtībās Ķīsī... Bet ņemot vērā, ka dažs labs pārnāca tikai no rīta & vēl nebūs ilgi uzmodināms, varētu pajukt... Pietam visādi vēl plāni jāpaveic... Meh..