Viņš manu vēstuli izlasīja un, protams, neatbildēja. Vai tiešām es cerēju, ka būs savādāk?
Viņš taču ir tikai svešinieks, kas ieraxtīts manā dzimšanas apliecības ailītē - tēvs.
Pārtraucu draudzību & izdzēsu no favorītiem...lai nerēgojās. Sāpīgākā tomēr ir ignorēšana.
Visskumjākais laikam ir tas, ka viņu es atceros tikai no pāris reizēm, kad mēs tikāmies... No bērnības tikai tik cik no foto. Visp smieklīgi...Visu to laiku, kad viņš man visu laiku bija blakus, es biju pārāk maza, lai to atcerētos...un tik un tā man viņa ļoti pietrūkst....bet ko tur vairs. Skumji :(



Atā, svešiniek. Es svītroju Tevi ārā no savas dzīves...