mani peekshnji nomaaca kaut kaada vainas sajuuta
vai arii es paarpratu tavas reakcijas
bet nespeeju kontroleet saveejaas
it iipashi tais briizhos, kad kljuustu chok chok
piemeram, pirms dohsanas aaraa no istabas shodien...

es te netaisnojos, tas vispaar ir galeeji stulbi un amoraali
ataisnot savu riiciibu ar veseliibas sstaavokli...
man liekas, ka grauju priekshstatu
par sevi, bet gribas tikai tev piekljuut tuvaak,
gribas atveert tevi ar speeku - cik stulbi no manas puses.
tu vispaar man veel joprojaam esi pilniiga miikla
neko nesaprotu, un taapeec arii laikam juutos
vainiiga, jo man liekas, ka tu esi daudz uzmaniigaaks
daudz vairaak seko liidzi realitaatei,
bet es saskarsmes sfairaas esmu lempe, nekad neesmu
vareejusi tikt galaa ar savu nolaadeeto neveikliibu...

ehh, ko gan es te muldu...
tas viss vienam atklaatam teikumam, fraazei

////

nu, patiic tu man, patiic.

ziepēs! visas lesbas ziepēs!

ak, es nelaimīgā, pasaules pamestā, visu aizmirstā, nelaimīgā, nelaimīgā, nelaimīgā - - -

nav laika, nav seksa.
nav ķermeņa, nav seksa.
nav seksa, nav seksa.

mūsu istabā vēl joprojām pavisam neiespīd gaisma - tikai tik, cik caur durvju dēļu šķirbām - tām pašām, pa kurām nāk kāpostu smaka. un līdz dēļu šķirbām tai gaismai ir jānāk no treptelpas augšas, no pašas pašas augšas līdz mūsu pagrabstāvam. tur jau pat tie spoguļi nepalīdz, un neviens viņus netīra, apsūbējuši un tik pat čurudzelteni, kā visas treptelpas sienas.

ziniet, tā māja bijusi varen lepna - tāds ārtnuvō, viss mākslīgos un uzgleznotos vīteņaugos, neviena taisna leņķa. ārdurvīm katrā pusē pa sfinksai, bet virs tām, ap otrā stāva balkonu tādas garenas sejas izlocījušās. neviens to nav pamanījis, bet es viendien izrubināju tām acis un iespraudu tur tos safīrus, ko atradu vienā no augsštāva dzīvokļiem. jā, sen jau tas laiks pagājis, kad gaišajos dzīvokļos tur augšā kāda dzīvība bija manāma. šķiet, pēdējā no večām atdeva galus, kad man vēl nebija... nu, bija tas, nu... ai, nav svarīgi. toties tā nu gan bija neremdināma veča - katru dienu tā čīkstināja savu metāla vīnstīgu gultu ar baldahīnu, ņemdamās un sprauslodama, un ērkdama, un atkal ņemdamās. blakus gultai bija tāda šķērsa etažēriņa, kurā ar samtu apdarinātās šālēs saklasificētas gulēja visas viņas dzīves kaislības. un, ziniet, veča ņēma un uzbrauca pa taisno debesīs - ar visiem saviem vibratoriem.

tagad, kopš ar aļģēm apauga plato kāpņu tepiķis, viss te zaļo un ir atdzīvojies pa īstam. es jau arī vareni esmu pastrādājusi, lai neviens te savu kāju nesper, bet tie, kas šeit iemaldās nejauši, tiem gan es sagādāju patīkamus mirkļus - lieku kādai no ķērpjiem apaugušajām lustrām nogāzties tieši viņu degungalā, vai arī šo to nerātnu parādu spoguļos. man trešā stāva apartamentu erkerā ir tāds īpaši mīļš tējasstūrītis - kad man ir tāds ārkārtēji labs garastāvoklis, mēdzu tur ienācējus sagaidīt ar karstu tēju un cepumiem. liānu, sūnu un ķērpju ieskauti tie jūtas tur kā mājās, un nepaiet ne divas dienas, kad viņu savienība ar micēlija pūku ir neizšķirama.

nē, es jau neesmu nekāda ļaunā, citreiz sanāk tā, ka šie tikai nobīstas, bet tad nu jāuzmanās dikti, jo vienreiz jau tas aizgāja teju tik tālu, ka mūsu daiļo māju sāka jaukt nost. viss gan beidzās labi. strādnieki nepārtraukti slimoja, bija arī daži līķi, jaunais saimnieks bankrotēja, un mēs tālāk dzīvojām mierīgi.

ejiet jūs visi dirst, teica jūras plakantārps, kurš vairs negribēja ne ar vienu dalīties.

aktualitāte ir bailes

es tomēr nevaru nomierināties - stulbās debilās aptaurētās idiotes!! krikš krikš

nebijušu sajūtu atražošanas darbnīca - mans blusu cirks. ja es kaut vienai atriebšos, tad no blusu dieva glābiņa vairs nebūs - jau pagājušo reizi es tikai par mata tiesu tiku sveikā.

viņas man uzbrūk!

blusas ir izlauzušās no sava cirka un kož manā cikrsnī.

un vispār - tagad iepazīšanās sludinājumos ir baigi moderni rakstīt, ka patīk prusts. bet, protams, tikai kombinācijā ar vonnegūtu. un ko klausamies? klausamies madonnu.

grūti. jā, grūti ar viņiem.

tā, nu, sāksim, vēlreiz, jo, jau, atkal, kaut, kas, manī, satrūka

la-la-la. nu gan pagulēju nepajokam. jāpaburās, vai? nē, ne jau kaut kā tur, bet tāpat vien. lai foršāk.

rīts moskīttīklā, kurš ieķēries guļammaisa rāvējslēdzējā. rāvu rāvējslēdzēju līdz sarāvu moskīttīklu, mēģinot pēc tam atrast tajā to izplēsto caurumu, parāvu nedaudz pārāk spēji, tā pārraujot striķi, kurā tas sasodītais tīkls bija iekārts. striķa viens gals ļengani nokarājās no sijas, kamēr otru - to, kurš piesiets pie balsta, - es savā rīta reibumā, neturēdama līdzsvaru, parāvu vēl stiprāk. balsts gāzās, jumts man virsū krita. it kā viss aizkrita garām, tikai viens dakstiņš vai šķemba man iekrita tieši sirdī. brūce nav pārāk liela, smeldz tā nedaudz tikai.

šodien nenotika nekas sevišķs. izkāru kājas pa logu un gaidīju slotu. sapinu matus bizēs un ieziedos ar eļļu.
uz palodzes gaidot griezu nagus. tie pie zemes nokrita perfektās zvaigznītēs. debesis pēc tādām būtu ilgojušās.
ek... lūk, arī mana slota.

sveika vecā grēkkaza punkts šodien tu man esi noriebusies par visiem simts punkts kopš esmu palikusi viena tu mani besī punkts kopš tu mani besī tu kļūsti resnāka punkts kopš tu kļūsti resnāka es tevi arvien vairāk iemīlu punkts

nu, ko, mīlīši, ķeramies pie lietas: mani sauc izaura, un mana māsa ir mirusi!

māsa ir atgriezusies no nelielajajām brīvdienām, ko bija atļāvusies, lai arī skaidri zināja, ka it kā nevajadzētu. bet beigu galā viss jau esot izgājis labi, un visu ar esot paspējusi - vismaz tā viņa vairākas reizes pie sevis atkārtoja starp cigarešu dūmu mutuļiem un nervoziem telefona zvaniem. vēl viņa nedaudz pukojās par uzpūtušos vēderu, bet tā kaite viņai ar jau nedēļām velkas - kaimiņi jau ar sāk pierast pie ilgi aizņemtās kāpņu telpas tualetes.

mūsu dzīvoklis pa šo laiku ir pārvērties par varenu elli. es jau mēģināju māsu brīdināt, lai neļauj r. šeit uzturēties bez pašas klātbūtnes - bet viņai tak laba sirds. ja būtu redzējusi tās orģijas, ko viņš bija sarīkojis ar tiem zēniem. bet laikam jau viņa nojauš, a citādāk tos pagultes krājumus būtu uzticējusi apteksnei - šoreiz laikam tur drusku pārāk daudz visa kā. kauns sameties.

un vispār šamā tāda mierīgāka kļuvusi. tā ka diez vai man te vispār vairs būs par ko stāstīt. mēle sausa. un vates sajūta no ķermeņa atverēm pazudusi. varbūt man sākt runāt par sevi? bet arī pati es sāku kļūt arvien caurspīdīgāka. it īpaši pēdējās dienās. pārtrūcis man ciešais kontakts ar šo pasauli, palikusi nu jau tikai fragmentāra uztvere, kūtras vērotājas rezignācija. un nav man ne jausmas, kas būs tālāk. (jāuzprasa bez4pieci. mož viņam atrodas kāds padoms šajā jautājumā)

bet vispār - čau!

manai māsai šodien ir nenormālas iesnas un nenormāli zili riņķi zem pusmēnešu acīm. abi vīrieši ir izčibējuši, toties uz virtuves galda vaksštūka neregulāro rakstu virsotnēm parādījušās vairākas baltu tablešu kaudzītes; buršanās nolūkos, protams. māsa burties tā pa īstam nemaz nemāk, bet ambīcijas lielas - šorīt cēlās četros un meklēja ampulu kvadrātus un pulveru ceļus, dancināja kapsulas un spieda pilulas.

lai visas pasaules tabletes sadodas rokās! lai visi pasaules pulveri pārvēršas mākoņos! uh, kas par apokalipsi - mana mīļākā.