māsa ir atgriezusies no nelielajajām brīvdienām, ko bija atļāvusies, lai arī skaidri zināja, ka it kā nevajadzētu. bet beigu galā viss jau esot izgājis labi, un visu ar esot paspējusi - vismaz tā viņa vairākas reizes pie sevis atkārtoja starp cigarešu dūmu mutuļiem un nervoziem telefona zvaniem. vēl viņa nedaudz pukojās par uzpūtušos vēderu, bet tā kaite viņai ar jau nedēļām velkas - kaimiņi jau ar sāk pierast pie ilgi aizņemtās kāpņu telpas tualetes.

mūsu dzīvoklis pa šo laiku ir pārvērties par varenu elli. es jau mēģināju māsu brīdināt, lai neļauj r. šeit uzturēties bez pašas klātbūtnes - bet viņai tak laba sirds. ja būtu redzējusi tās orģijas, ko viņš bija sarīkojis ar tiem zēniem. bet laikam jau viņa nojauš, a citādāk tos pagultes krājumus būtu uzticējusi apteksnei - šoreiz laikam tur drusku pārāk daudz visa kā. kauns sameties.

un vispār šamā tāda mierīgāka kļuvusi. tā ka diez vai man te vispār vairs būs par ko stāstīt. mēle sausa. un vates sajūta no ķermeņa atverēm pazudusi. varbūt man sākt runāt par sevi? bet arī pati es sāku kļūt arvien caurspīdīgāka. it īpaši pēdējās dienās. pārtrūcis man ciešais kontakts ar šo pasauli, palikusi nu jau tikai fragmentāra uztvere, kūtras vērotājas rezignācija. un nav man ne jausmas, kas būs tālāk. (jāuzprasa bez4pieci. mož viņam atrodas kāds padoms šajā jautājumā)

bet vispār - čau!