ziniet, tā māja bijusi varen lepna - tāds ārtnuvō, viss mākslīgos un uzgleznotos vīteņaugos, neviena taisna leņķa. ārdurvīm katrā pusē pa sfinksai, bet virs tām, ap otrā stāva balkonu tādas garenas sejas izlocījušās. neviens to nav pamanījis, bet es viendien izrubināju tām acis un iespraudu tur tos safīrus, ko atradu vienā no augsštāva dzīvokļiem. jā, sen jau tas laiks pagājis, kad gaišajos dzīvokļos tur augšā kāda dzīvība bija manāma. šķiet, pēdējā no večām atdeva galus, kad man vēl nebija... nu, bija tas, nu... ai, nav svarīgi. toties tā nu gan bija neremdināma veča - katru dienu tā čīkstināja savu metāla vīnstīgu gultu ar baldahīnu, ņemdamās un sprauslodama, un ērkdama, un atkal ņemdamās. blakus gultai bija tāda šķērsa etažēriņa, kurā ar samtu apdarinātās šālēs saklasificētas gulēja visas viņas dzīves kaislības. un, ziniet, veča ņēma un uzbrauca pa taisno debesīs - ar visiem saviem vibratoriem.
tagad, kopš ar aļģēm apauga plato kāpņu tepiķis, viss te zaļo un ir atdzīvojies pa īstam. es jau arī vareni esmu pastrādājusi, lai neviens te savu kāju nesper, bet tie, kas šeit iemaldās nejauši, tiem gan es sagādāju patīkamus mirkļus - lieku kādai no ķērpjiem apaugušajām lustrām nogāzties tieši viņu degungalā, vai arī šo to nerātnu parādu spoguļos. man trešā stāva apartamentu erkerā ir tāds īpaši mīļš tējasstūrītis - kad man ir tāds ārkārtēji labs garastāvoklis, mēdzu tur ienācējus sagaidīt ar karstu tēju un cepumiem. liānu, sūnu un ķērpju ieskauti tie jūtas tur kā mājās, un nepaiet ne divas dienas, kad viņu savienība ar micēlija pūku ir neizšķirama.
nē, es jau neesmu nekāda ļaunā, citreiz sanāk tā, ka šie tikai nobīstas, bet tad nu jāuzmanās dikti, jo vienreiz jau tas aizgāja teju tik tālu, ka mūsu daiļo māju sāka jaukt nost. viss gan beidzās labi. strādnieki nepārtraukti slimoja, bija arī daži līķi, jaunais saimnieks bankrotēja, un mēs tālāk dzīvojām mierīgi.