| |
[Nov. 28th, 2025|12:07 am] |
"Tanclova sirdi ar rūsainām stīpām žņaudza sāpes. Gan par asinīgo ķēvi, kas bija pazudināta, gan par to cilvēkbērnu, kas šo zirgu bija savām rokām sešus gadus dienu dienā kopis. Jezups bija Tanclova sirdij vistuvākais dēls. Ik reizi, kaut vai izsānis ieraugot dēla bālo vaigu caur noasarojušo loga rūti, viņš gluži instinktīvi metās uz svēto kaktu klanīties un dedzīgi krustīties tādai pašai bālai sejai ar tumšām acīm Jezus obrazā. Jezupa seja pret pavasari arvien vairāk izdila un apauga ar bārzdas vainagu, līdz cilvēks no svētbildes vairs nebija atšķirams.
Tanclovs sāka cītīgāk apmeklēt Ciskodu baznīciņu un vairāk locīt ceļus Jumpravas Marijas altāra priekšā. Viņš lūdzās par dēla veselību nomodā un pat sapņos. To darot, viņš pēkšņi aptvēra, ka Jezupa zaudējums nav Jezupa paša, bet vairāk Tanclova vai pat visas Sebaldu cilts nelaime. Līdz šim viss Sebaldiem bija šķīries bez skādes - Tanclovs ļaudīs varēja iet kā granīta kalns bez mazākās plaisas, kur melšu mēlēm aizķert. Sebaldi bija laimes krekliņā dzimuši veiksmes bērni, kas pieraduši, ka viņu vārdam ir svars un viņu sacītais dzeraunē un pat apleicinē izskan kā likums.
Jezupa slimībā ieraudzījis apdraudējumu cilts pašlepnumam, Tanclovs beidzot saprata, ko īsteni nozīmē spoveds. Līdz šim viņam nebija, ko nožēlot, viņš bija stāvējis taisns un ciets kā ozols. Tagad, satrūcies par savu augstprātību, viņš sūdzēja grēkus pa īstam. Labi, ka Dominikuss nu jau labu laiku bija aizcelts par Varakļānu vikāru, bet viņa vietā uz Ciskodiem atsūtīts pūļu prāvests. Dominikusam Tanclovs nevarētu tik atklāti čukstēt ausī visu to, ko viņš izstāstīja jaunajam baznīckungam, skaidri zinādams, ka līdz pūļa saprašanai nonāk tikai latgaļu valodas melodija, bet saturs paliek Dievam.
Un tā, sācis ar vainas sajūtu pret Jezupu, Tanclovs sāka šķetināt savu grēku pavedienu un pats bija pārsteigts, kāda netīrumu straume tur izgāzās no krietnās un taisnās sirds - kā rupuči no rožu dārza.
Tur viņš bija kukuļojis kroņa ierēdni, - ak, Dievs, kurš gan to nedarīja! - vienam strādniekam mazliet nošmaucies ar samaksu, citu skaudis, vēl citu nicinājis, uz kaimiņu Jugazes krūtīm baznīcā paskatījies, - protams, ka tūlīt novērsies! - bet kādas domas pazibēja aiz nolaistiem plakstiem, to viņš zināja vienīgais pasaulē.
Visu šo netīro straumi kā prieves rakstu izgaismoja Tanclova prāts. Drīz viņš aptvēra, ka tā ir cilvēka otra daba. Lai kā censtos, šī otra, mērkaķa daba, cilvēkam vaikstījās pakaļ katrā domā. Varbūt tā ikreiz netapa par grēku, varbūt citu reizi pat darīja cilvēku stiprāku - ikkatru viņa nodomu apstrīdēdama, apsmiedama, pārbaudīdama tā īstumu -, tomēr tā pastāvēja. Vēl vairāk: Tanclovs atklāja, ka vienā cilvēkā ir veselas trīs dabas - viena, kas nolemj, otra, kas apstrīd, trešā, kas teic kā būtu pareizi no ļaužu prāta. Bez rūpīgas sirds vērošanas Tanclovs tās trīs balsis sevī nemaz nebūtu pamanījis un nebūtu arī sapratis Trīsvienīgā Dieva Noslēpumu. Baznīckungiem nebija taisnība, ka To nevarot aptvert, ka, pūloties To saprast, apjūkot prāts. It nemaz neapjuka, ja godīgi un bezkaislīgi pavēroja sevi no malas - tur bija melns uz balta, visa Dieva trejādība!
Tanclovs, kurš pēc Kostas piedzimšanas sajutās vecs, tagad bija spiests atzīt, ka dzīve vēl arvien iet kalnā. Ja jau Visuaugstais parūpējies par tādām svarīgām un agrāk neiedomājamām atklāsmēm, kurās ne ar vienu nebija iespējams dalīties! Kluss viņš gulēja gultā blakus čūskaini sīkstajai Īvai un cerēja, ka klusumā abi domā vienu domu. Viņu valodā, kurā eksistēja tikai simt vienkāršu vārdu - Tas Kungs, Jezus, Svētais Gars, Jumprava Marija, siens, piens, dēli, zirgi, sēta, klāvs, maize, pirts, art, ecēt, sēt, izvest mēslus utt. -, nebija tāda vārda, ar ko norādīt uz atklāsmi."
/ Inga Ābele, Klūgu mūks |
|
|
