|
[Jan. 20th, 2021|01:42 pm] |
Sapņu vientulībā ir cita emocionālā struktūra - svešatnīgi, vēsi un pārlaicīgi. Nomodā dzīve ir klikatu, klapatu, bet ar tādu saprotamu perimetru, kur nekā daudz sveša un nepārvarama nav. Katrā ziņā - ir iepēja nolīst zem segas, paēst, pasmieties veco joku. Iespējams, ka viens no mūsu dzīves uzdevumiem ir saskaņoties ar to pārlaicīgo, sapņos atrodamo atmosfēru. Jo pēc nāves apziņai būs jāatrodas tieši tādā vēsā veļu pasaulē, un vēl skaitīsies, ka paveicies. |
|
|
Comments: |
Tu tiešām domā, ka pēc nāves apziņa paliek?
Kaut kas jau paliek, jo enerģijas, vielas nezūdamība. Un arī senči par veļiem runāja, vai tad viņi pa garajām ziemām nebija labi izštukojuši kā lietas apstāv?
Tu domā tos pašus senčus, kas izlēma vilkt bluķi pa saviem īpašumiem pret mošķiem un bēdām? Nu beeeeidz. Kāda viela vai enerģija dvēselītei? Vielu norok, gars izplēn. Paliek nospiedumi citās dvēselēs, kas tad arī rada veļus.
par bluķi. šobrīd tas izskatās neiederīgi, pat tizli, striķītī vilkt pagali un īdēt. bet iedomā 16.gs. kad nocietušies, iedzēruši un skrandaini velni, bļaudami, brēkdami un toverus dauzīdami velk pa balto piezemēto pasaulīti - lielu, zarainu, melnu, vēl gailējošu, kūp un dzirksteles. tas bija riktīgs ho-ho!
Būs būs. Realitāte nav tik žēlsirdīga. | |