|
[Jun. 9th, 2016|08:38 am] |
es domāju, kas ir tā neracionālā patika jeb nepatika. kad tu ieej telpā, apskaties apkārt ar savām tuvredzīgajām acīm un atrodas kāds, kas tev uzreiz "fui, kaka maraka" un kāds - "ō, kāda interesanta osoba, vajadzētu papētīt!". saucās - simpātijas, bet pavedieni iestiepjas kautkur melnajā caurumā. vienīgais izskaidrojums ir, ka daļa liecina par veselo. proti, tā cilvēka kustība, nejaušs vārds, ko tu uztver pa gabalu - tas skaidri signalizē par kopumu. bet ja tas tā ir - tad mēs esam kā staigājošas ātrās palīdzības ugunis.
un mums interesē notikumi, nevis pārdomas! |
|
|
Comments: |
ja mums patiktu tikai veseli kopumi pasaule būtu cita iestāde. drīzak "pēc paša ģīmja un līdzības" varētu būt sensors, kas pīkst, gan jau pazīstamas traumas var nolasīt arī bez brilles un tad jautājums, tā līdzība simpatizē vai liek mukt pa gabalu..
ārējās pazīmes atkārtojas un pievilkšanās bieži ir abpusēja. es vairāk par neracionālu nepatiku/bailēm/riebumu. man te viena klientīte, itkā nevainīga klukste, bet tā riebjas, ka nevar izturēt.
nu es taču nejau par ārējām, tieši iekšējām pazīmēm un iekšējas nozīmē, ka ne vienmēr tās var tā vienkārši ieraudzīt un saprast.
Par pēdējo nezinu, arvien vairāk jūtu vajadzību nesatiktiem jautāt nevis "kā iet?" (kādi notikumi tavā dzīvē), bet gan "ko pēdējā laikā esi domājis?" Notikumi neko nepasaka vai vienmēr ir tenku līmenī.
notikumi liecina par personīgo pieredzi, pārdomas var būt citu gudrību atreferējums.
mani vairāk par domām un notikumiem interesē sajūtas
sajūtas ir kā injekcija laika lentā. rezultāts. un kas tad ir noskaņojums.
man šķiet, ka sajūta var būt ne tikai rezutāts, bet arī rīcības ierosinātājs.
kas tad izraisa sajūtu? fiziskie apstākļi un savas identitātes meklējumi. šeit ir kā jautājums, kurš pirmais - ola vai vista. | |