2/7/13 10:24 amLai arī man ir kaudze darāmā, rīts sācies ar tik krutu ziņu, ka es nemaz vairs negribu ņemt slimības lapu. Man ļoti patīk tas, ko daru. |
-
aktuālā redakcija
2/6/13 01:52 pmOkei, man ir reāli sūdīgi. Viegls drebulis, smagi iekaisis kakls, iesnu priekšvēstneši, sāpīgi norīt un aukstums mijas ar karstumu. Bail, ka sāks asiņot deguns. Nu, bet neko, vismaz šodiena un rītdiena ir jāiztur, piektdien varbūt varētu paņemt slimības lapu. Ceru, ka nav gripa. Žēl, ka nav termometra, pēc sajūtām ir daudz. |
2/6/13 11:56 amTas brīdis, kad tev ir 38 grādu temperatūra, taču tu esi darbā un strādā, un pēc darba vēl arī ej uz skolu rakstīt eksāmenu. |
2/5/13 08:26 pmPrincipā man ļoti patīk 90-60-90, un tas ir tas, kas man liekas ļoti skaisti, bet, sakiet, ko gribat, šī meitene izskatās lieliski - redz, ko var panākt ar pareizo attieksmi un augstpapēžu kurpēm. Nu, vienīgi tas, ka šur tur ļoti rēgojas celulīts uz augšstilbiem galīgi nav smuki.  |
2/5/13 05:52 pmNu lieliski, temperatūra un kakla sāpes bija tieši tas, kas man vajadzīgs. Un ir tikai otrdiena. Fak. Sešos iešu prom, nekādu skolu, uzreiz uz mājām ēst, dzert un gulēt. No otras puses - es taču tieši kkad rakstīju, ka ļoti gribu ēst un gulēt, nu tad, nu jā, lūk arī mana vēlēšanās piepildījusies. Labāk nebūtu vēlējusies, gribu būt vesela. |
2/5/13 11:58 amVot, es tikko izdomāju, ka gribu dāču, tādu košumkrūmiem aizaugušu dārzu, pašu māju, protams, kalnā, daudz stikla, lielas šūpoles, laivu garāžu un ezeru. |
2/4/13 07:43 pmJa tev nav sievietes, tātad kādam ir divas. |
2/1/13 10:46 pmĒst vai neēst tāds ir jautājums. Esmu atvilkusies mājās pēc treniņa, apēdusi no vakardienas palikušos 80g vājpiena biezpiena un vienu ābolu, taču, ak vai, būtu gatava dvēseli pārdot par vēl kaut ko ēdamu, a bet mājās nekā cita ēdama nav, ne banānu, ne citu augļu, ne vājpiena biezpiena, ne tunča, var vienīgi ūbergaršīgas tostermaizes uzcept no graudu maizes un siera. Bāc, stulbie tauki - nepietiek ar to, ka es vakariņās parasti ēdu vājpiena biezpienu, tagad vēl arī gulēt jāiet izsalkušai. |
1/31/13 10:37 pmNina Simone vienmēr bijusi un būs mana mūža mīlestība. Atklausīta, pārklausīta, un tomēr tikpat lieliska. |
1/28/13 11:02 amOkei, izmantot dakteri Gūgli nekad nav laba doma. Man kopš bērnības ir streptokoka infekcija - līdz izgrieza mandeles, to vien darīju, kā ar angīnām gulēju, un, lūk, tikko izlasīju, ka Mocarts nomiris no streptokoka. It kā man tā infekcija dus, es īpaši neslimoju, bet kakls enīvei man ir ļoti jutīgs, bez šalles esmu gultā, un vispār, ja es nedzīvošu veselīgi un neturēšu imunitāti formā, tad tas viss atkal aktivizēsies.Kā skaidroja ārsts pirms paris gadiem, hronisks nogurums man nepārtraukti esot tāpēc, ka organisms 24/7 cīnās pret infekciju. Tagad gan vairs nav tik traki ar to nogurumu, izmaiņas ēdienkartē un fizisko aktivitāšu grafikā pēdējo 2-3 gadu laikā ir darījušas savu, bet tik un tā - ja nu mani piemeklē tāds pats liktenis kā Mocartu? Jāuztaisa asins analīzes un vispār - ir laiks izstaigāt dakterus. |
1/27/13 08:41 pmFak, man ir 22 gadi un salīdzinoši nelielas fiziskās slodzes, bet es jūtu ceļus. Tas taču nav normāli. 10 min iesildīšanās ātrā solī, staipīšanās, 45 minūšu skrējiens, staipīšanās, esmu mājās, un es jūtu ceļus. Ne tā, ka man sāpētu baigi, bet es jūtu, kur tie atrodas, viss tā pulsē nepatīkami. Bērnībā reimatologs teica, ka man ir ļoti vājas saites, locītavas nav nekādas baigās un ir risks uz reimatismu, nezinu, kaut kā satraucoši. Vajadzētu laikam tomēr aiziet pie ārsta, kaut kādu fizioterapiju moš uzsākt. Un vispār - vajadzētu saņemties vienreiz baseinam, tas būtu lieliskākais, ko es varētu darīt, bet tur atkal finanses vajadzīgas, bez trenera man nav jēgas iet, es taču peldēt īšti neprotu. |
1/26/13 11:51 am |
1/23/13 10:18 pm |
1/23/13 02:07 pmEs redzu daudz bērnu sapņos. Tā šonakt klīdu pa kaut kādām šaurām ieliņām ar vecu, noplukušu koka apbūvi, lai nokļūtu kaut kur, bet tur vienam šķūnim durvis vaļā, iekšā iekārtota skaista, rozā bērnistaba un istabas vidū ar pielīmētām skropstām un tušas tērcītēm uz vaigiem gauži raud gadus 3 veca meitenīte. Es nespēju paiet garām, savācu, paņemu oppā un saprotu, ka blakus šķūnī ir viņas mamma - pakārta un sagriezta gabalos. Domāju, kā tikt vaļā no šīs ķezas, pieņemot, ka slepkava uzglūn, un, vai tu re, uzrodas meitenītes tēvs - slepkava. Viņam nav iebildumu, ka es vedu bērnu pie sevis uz mājām spēlēties (patiesībā zvanīt uz policiju), tikai vispirms man jāatnāk pie viņa uz mājām, viņš grib zināt manu vārdu, adresi, telefona numuru, viņam taču tomēr jāzina, kam uztic savu meitu. Es aizeju, viņš saprot, ka zinu, kurš ir slepkava, un es ar visu bērnu bēgu. Kad esmu nokļuvusi mājā, kurā dzīvoju kopā ar kādiem 5-6 nepazīstamiem cilvēkiem, slepkava jau ir priekšā. Meklēju pareizo pieeju sarunai ar viņu, man ir bail, taču beigās viņš pārvēršas par hipiju (viņam izaug mati, parādās puķainas drēbes etc.) un man izdodas panākt, ka viņš ir gatavs policijai atzīties slepkavībā. Rūpes, rūpes, rūpes .. |
1/21/13 09:55 pm |
1/21/13 10:42 amLai arī šis ir jau trešais konts, joprojām ļoti nepatīk rakstīt pirmos ierakstus. Tas vienmēr ir mulsinoši, jo nav skaidrs, no kura gala sākt un kāda būs šī ciba, - sīks ikdienas pārstāsts vai manas pseido-dziļās atziņas par baltā cilvēka nepanesamo esības vieglumu. Lai nu kā, esmu šeit. |
Powered by Sviesta Ciba