Zināt tos momentus filmās un multenēs, kad ļaunais varonis mierīgi stāv, kaut ko domā un tad pasper soli uz priekš vai atpakaļ, un par mata tiesu izglābjas no, piemēram, pilnā ātrumā braucoša kravas auto. Un tas viss notiek tādā dieva mierā, ar nesatricinamu sejas izteiksmi.

Šajā sakarā aizmirsu pastāstīt par viņdienas atgadījumu vilcienā. Sēžu, tuvojas pietura, tuvumā sēdošā kundzīte tā ap 40 sāk rosīties. Lenām uzvelk cepuri. Vilciens bremzē. Parokas pa somiņu. Vilciens jau gandrīz apstājies. Sēž. Vilciens jau apstājies. Sēž. Attaisās durvis. Lēnām ceļas kājās. Es neticībā nodomāju - nu nu! Vilciena durvis jau vaļā pietiekami ilgi, lai viņai būtu jāpasteidzas. Viņa iet pie durvīm uz tamburu. Mēģina attaisīt. Nekā! Mēģina vēlreiz. Atkal nekā!!!!! Es jau sāku satraukties. Ar trešo reizi un pamatīgu rāvienu viņa beidzot attaisa durvis. Izkāpj ārā no vilciena un durvis aiztaisās tiklīdz viņa nokāpusi no pēdējā pakāpiena.

Es pat nevaru aprakstīt cik ļoti mani kaitinoši uzvelk šitie pēdējā brīža (bezrezerves) cilvēki un nenoliegšu, ka klusībā būtu izbaudījis viņas neplānoto izbraucienu vienu pieturu tālāk.