*

vispār mani pēc vakardienas urda tāda kā netīras sirdsapziņas sajūta, tā it kā es būtu izdarījusi kko sliktu. diemžēl es neatceros ko. darbā gāja grīļīgi un darbu es nokavēju, toties pirmoreizi spils autobusā bija ļoti glīts šoferis [kā teica kolēģe - "cērtams kociņš"]. jāatzīst gan ka man šobrīd neko tādu negribas. neko jaunu negribas. gribas kko pazīstamu, pierastu, siltu, easy. ar ko kopā var tizloties un kopā lāpīt pohas. [esmu jau teikusi, ka visvairāk vientuļa es jūtos, kad nav ar ko kopā pohainiem pamosties un dīkdieņot]. vispār jau es esmu nejūtīgs monstrs. man nekad nesāp. nu labi zobi reizēm un mēle [spēcīgākais cilvēka muskulis] no pārmērīgas bučošanās. cilvēki ir apbrīnojami [kārlīts vienreiz teica, ka cilvēki ir apbrīnojami, jo mēs esam vienas existences 6 miljardi veidu], cilvēki mani nebeidz pārsteigt. arī es sevi reizēm pārsteidzu, visbiežāk nesagatavotu.
vispār ir vēl tik daudz lietu ko gribētos pateikt. drīzāk ne pateikt, bet vnk izteikt, izraxtīt ārā no sevis. bet nav spēka. ne galvā ir spēks, ne pirkstos spēks raxtīt.

es tikai vēl gribētu dažiem cilvēkiem, kuri uzskata, ka viņi ir visuma centrs, ieteikt neaizmirst to, ka arī pilnīgi visi pārējie cilvēki ir visuma centri. tie kuri nevēlas to ielāgot, lai nerādās manā tuvumā, man nav ne mazākās vēlēšanās ar tādiem kontaktēties. tas tā par egoismu un [ne]saprašanos.