*

nē, nu man protams ir drausmīgi apriebušies dubļi. īpaši tie, kuri a) pēc tranšeju racēju darbošanās ir uz manas ielas; b) tie, kuros aplokā grimst nost zirgi; c) tie, kurus nepārtraukti nes iekšā Radža (a un b arī tiek nesti iekšā, tikai mazākos apjomos), bet šitās ziemiņas un sniedziņa ierašanās liekas, kā, hmmm, nu tā it kā tu būtu kko sarunājis un gaidījis. uzcepis ābolmaizi, uzvārījis tēju, bet tas kāds, nav nācis. tēja jau sen kā atdzisusi, ābolmaize arī, viss tu jau esi atmetis ar roku, nolēmis iet gulēt (sākt gaidīt pavasari), kad pēkšņi kāds klapē pie durvīm. atver un tur tāds piedzēries radījums šļupstina - čau, mazā. piedod, ka nokavēju. man priekšniekam jubileja, drusku aizsēdējos. skat, viņš aizmirsa savas puķes paņemt, es atnesu tev. nu ko tu dusmojies, mazā. jā, jā telefonu biju mašīnā aizmirsis. nē, es nebraucu ar mašīnu, mašīna palika darbā, priekšnieks atveda. nē, kāpēc, lai viņš būtu piedzēries. nu mazā, beidz dusmoties. iedod bučiņu. nu, mazā.
un ta, tu tā stāvi un skaties uz to šļupstētāju un ļoti vēlies vnk aizcirst durvis viņam degungalā. bet tu zini arī, ka mierā viņš neliksies, zvanīs, daudzīsies un bļaustīsies pa visu kāpņutelpu.