*

nav tā, ka es piedzimu īpaši gudra. drīzāk otrādi. bet. mani jau vienreiz bija notriekusi mašīna. tad es nestaigāju gadu. un zini, kāpēc? jo kādu laiku pirms tam es tik ļoti gribēju vienkārši gulēt mežā un neko, neko nedarīt. bet es zināju, ka tā nedrīkst. cilvēkam ir kaut kas jādara. visu laiku ir kaut kas jādara.
tagad es tiešām domāju, ka reizēm drīkst nedarīt. reizēm pat to drīkst ļoti ilgi.
pirms tam šausmīgi raudāju. mamma teica, ja tev gribas gadu gulēt uz dīvāna, guli, gan jau pietiks visiem visa. bet es nevarēju, nevarēju sev to atļaut. visu laiku centos tikt galā. nu un tad mani notrieca un es gadu nevarēju staigāt. un tas bija brīnišķīgs gads. gulēju mežā. gulēju pļavā. gulēju gultā. vienīgi visas fiziskās sāpes, jā, tās bija pa īstam.
tāpēc otrreiz es labāk darītu citādi.
tāpēc es tagad varu uzrakstīt atlūgumu.
ja nebūtu tā gada ar nestaigāšanu, es nevarētu.
tas viens gads no dzīves padarīja visu pārējo par dzīvi.

bet sāpes būs. par to tu nedrīksti bēdāties. jāiemācās ar to sadzīvot. varbūt nekad nepāries. ir lietas, kas man nepārgāja no tās avārijas. bet arī tas ir labi. palīdz atcerēties.

lai nu kā, ir viena maza grāmata. legāls ārsts uzrakstīja viņu. par to, ka dzīvot nenozīmē būt veselam, dzīvot nozīmē sadzīvot ar savu slimību. tā ir ļoti dramatiska maza grāmata.
http://www.amazon.com/Buddha-In-The-Waiting-Room/dp/1442967072