*

es te tā aizdomājos par tām bailēm. manliekas, ka bieži vien cilvēki baidās tikai no vārdiem un tas neļauj viņiem izbaudīt darīšanu.

kaukad vasaras sākumā bija gadījums, kad kopā ar mums viena meitene gāja apvidū. laukumā viņa jāj ļoti labi, ņem arī niķīgo Lēdiju, no kuras es izvairos un tā. kad nonācām līdz lēkšošanai/auļošanai viņa sāka šausmīgi bīties - kā mēs auļosim? es taču neprotu bla bla bla. mēs ar otru meiteni mēģinājām teikt, ka neviens neliek viņai auļot, ka viņa prot tikt galā ar zirgu, lai piebremzē, ja šķiet par ātru. ka viņa taču labi jāj un, ka tas pats kas lēkšot vien, tik bišķ ātrāk. un, ka ja arī viņa zaudē kontroli pār zirgu, viņš neskries mūžīgi, bet visticamāk apstāsies kopā ar pārējiem un, ka viņai vienkārši jājāj. utt. utjpr.
un ko viņa izdarīja - viņa, protams nokrita. un ne jau auļojot, bet jau pašā pļavas galā, kad zirgs jau bi pārgājis sīkā lēksīti. vienkārši viņa bija tik ļoti pārbijusies no tā milzīgā vārda AUĻI, ka vairs par neko citu nespēja padomāt. un man bērnībā bija tāpat. gan voltizējot, gan ar tai reizē, kad nojaucos no zirga un salauzu kāju. es tai brīdī domāju tikai par to, ka šausmas, šausmas zirgs auļo, es taču neprotu jāt auļos, man noteikti jākrīt.