*

10. jūlija rītā devāmies uz Didube stacijas džungļiem. ar gādīgā Romas palīdzību atradām marštrutku uz Kazbegi (10 Lari) tomēr maršrtuku veiksme no mums beidzot bija novērsusies - mašīna jau bija pilna (iepriekš vienmēr bija tā - atnākam, iekāpjam, braucam) un mums nācās krietnu laiciņu stāvēt svelmainajā saulē gaidot nākamo. izrādījās, ka Kazbegi ir ļoti populārs galamērķis, jo drīz vien gaidītāju pūlim pievienojās arī vācu pāris un viens brits. ar to vācu pāri mums sanāca neliela nesaprašanās, jo viņi pret vietējiem izturējās ar augstprātīgu pārākumu un laipni runāja tikai ar citiem tūristiem. kad es viņiem pieklājīgi teicu, ka vajadzētu ievērot gaidītāju rindas kārtību, viņi sāka lekties, ka esot jau vienos kalnos bijuši un esot skaidrs, ka nekādas rindas nav, ka vietējie kā mežoņi grūžoties iekšā busiņā, ka viņi pazīstot šoferus un sarunājot sev vietas jau iepriekš, ka viņi esot redzējuši kā nedaudz tālāk pa kluso tiekot pārdotas biļetes uz Kazbegi un, ka tie kam to nebūšot busiņā netikšot utt. utjpr. kad ieradās vēl vesels tūristu pūlītis šie pavisam noskaitās un paziņoja, ka ejot stopēt, pirms tam vēl izbubinājušies par savu vācu ordnung. nuvo, te nu vieta atkāpei par visa gruzīniskā būtību - Gruzija ir liels, virmojošs haosa mākonis. viss ir nepārtrauktā, totālā bardakā. bet, ja uzdrošinās ievilkt elpu un nirt tajā iekšā, izrādās, ka no iekšpuses tas ir neticami sakārtots un lieliski strādājošs mehānisms, kurā visam ir sava vieta, savs laiks un skaidri notikšanas priekšnosacījumi.
tātad, pēc vidēji ilga laiciņa ieradās nākamā maršrutka un, lai gan iekšā kāpjot bija neliela strīķēšanās, es mierīgi ietiku iekšā un apsēdos aizmugurējā sēdeklī, tai kur 4 vietas. ilgu laiku nevarējām saprast kāpēc neviens nesēžas mums blakus, lai gan ārpusē daudz brauktgribētāju. beigās izrādījās, ka gruzīni bija redzējuši ka runājam ar tiem diviem vāciešiem un nosprieduši ka esam aizņēmuši vietas viņiem un pilnīgi godīgi respektēja to. tādi lūk tie mežoņi.
ar iekāpšanu busiņā gan viss vēl nebeidzās, jo kāda sieviete aizņēma sev vietu un pazuda uz nenormāli ilgu laiku. tik ilgu, ka visi pārējie gruzīni jau bija sakāpuši, pārgaidījušies un pat sāka celt traci. beigu beigās ieradās arī pazudusī un brauciens varēja sākties. jābrauc diezgan ilgi, skatiņi skaisti, ceļš ne visai labs (bet salīdzinājumā ar Svanetiju ļoti, ļoti labs) un braukšanas maniere, protams, vājprātīga.

šiten pusceļa pauzīte pie Zemo Mletas, lai atpūtinātu pārkarsušo motoru



aizbraukuši uz Stepansmindas pilsētu bišķiņ sapīkām. tur viss izrādījās viena milzīga tūrisma industrija. daudz, daudz tūristu. kāpjot ārā no maršrutkas virsū metas pūlis ar tantēm, kuras piedāvā izīrēt istabu (vidējā cena 15-20 Lari). atkāvušies no tām, gribējām uzēst hačapuri, bet uzzinājuši tā cenu - 5 Lari (parasti viņš maksā 70 tetri līdz 1.50 Lari) no šīs domas steigšus atteicāmies. gājām nopirkt augļus un tur tikām apšmaukti - cenas nebija pierakstītas un tirgone teica, ka viss pa 3 Lari kilogramā (parasti ir 70 tetri līdz maksimums 2 Lari). prasījām ko viss tik dārgi, šī taisnojās, ka te ir kalni, te viss dārgs, jo slikts ceļš un sarežģīta transportēšana. nopirkām mazliet persikus un ķiršus, devāmies tālāk un citā vietā, kur precei bija pievienotas cenas, ieraudzījām, ka augļi tur maksā apmēram tikpat cik visur citur Gruzijā.
atradām vietu, kur bija braša ar roku taisīta izkārtne Mountain travel agency, lai uzzinātu kā tur ir ar to iešanu kalnos. tur strādājošā sieviete bija laipna, tomēr noplēsa mums grandiozu summu (14 Lari) par ne visai lielu, bet diezgan labu tā reģiona kalnu trekingtaku kartīti (ja kāds domā turp doties, labprāt palienēsim).
bija jau diezgan pavēls, saule jau pavisam zemu (un tur kur apkārt ir lieli kalni, zemu viņa ir diezgan agri), mums vajadzēja kur pārnakšņot tāpēc sākām kāpienu caur Gergeti ciematiņu, augšā uz Sameba baznīcu (sameba gruzīniski nozīmē trīsvienība). kāpiens ir bišķi ilgāks par stundu, gāja diezgan grūti, jo galīgi nebijām pieraduši pie mugursomu staipīšanas + nogurums no ceļa un tā. uzkāpām līdz baznīcas pakājei un tur arī piemetāmies uz nakti. telts līdzi nebija, tikai guļammaisi. saģērbām mugurā visas līdzpaņemtās siltās drēbes, jo vakars tur pavēss tāds - kā nekā apmēram 2000 metri virs jūras līmeņa un gulējām nost. man tā likās visskaistākā no ceļojuma laikā pieredzētajām ārā gulēšanām. apkārt kalni, augšā dzidras, zvaigžņotas debesis, smaržīga pļava un dažādi sisinātāji sisinās visriņķī. arī krītošas zvaigznes redzējām, pieļauju, ka no Omikrona Drakonīdu plūsmas. vienīgais, kas bišķi traucēja bi 4 ganu suņi, kas aizdomīgi slamstījās mums riņķī, mēģināja nospert sieru un pēc tam vēl visu nakti gandrīz nepārtraukti rēja.

šitā ir mana ģeniālā doma kā sagatavot provinatu līdzņemšanai - maizes kukulītis iegriezts ne līdz galam, griezumvietās sabāzts gardais gruzīnu siers un, kad jāēd, ta vnk lauž pa šķēlei nost un sukā tik iekšā



Sameba baznīca no apakšpuses



gājiens caur Gergeti





skatiņš uz Stepansmindu





citi ir jau uzkāpuši



īsi pirms gulētiešanas



labrīt Kārli!



rīta saule, kas vēl nav izlīdus no pretējo kalnu aizmugurēm apspīd Kazbeku (Mkinvartsveri).
par Kazbeku (trešais augstākais Gruzijā, 5033 m vjl.) ir gruzīnu leģenda vēl no pagānlaikiem - tur bijis piekalts varonis Amirani (kaut kas līdzīgs grieķu Prometejam). un vēl tas kalns ir izbijis vulkāns



redzkur saule lec aiz pretējiem kalniem





kā saule augšā, tā sākas nenormāls karstums un ātri jāraun visas biezās drēbes nost



Kazbeks caur puķēm



nuvo, piecēlāmies, uzkāpām apskatīt baznīcu un sākām kāpienu augšā pa kalnu taciņu uz glacītu. gāja traki, jo nebijām pieraduši staipīt līdzi mugurenes ar visu iedzīvi iekš; bija ļoti karsts un nebi pieejama it nekāda ēniņa (atšķirībā no Svanetijas kalniem) un kāpiens kopumā diezgan stāvs. līdz pašam glacītam tā arī neaizgājām, jo nospriedām ka esam tur atpūsties nevis sportot un sacensties. uzkāpām līdz vienai kalnu pārejai, nepilnus 3000 metrus vjl, pabaudījām skatiņu un kāpām atpakaļ lejā



baznīca tur tāltālu lejā



pirmais sniegs, pirmais sniegs. garšīgu ūdeni no viņa sasmēlām



šitā kāpēju grupa mums bi kā tāds lāsts. satikām šos jau iepriekšējā vakarā. kāpjot vairākas reizes ilgi gaidījām, lai šie aiziet patālāk garām, bet vienmēr atkal kaukā šos noķērām. beigās satikāmies uz minētās pārejas. šie aizgāja tālāk, mēs palikām



no rīta, kad sākām iet, šie ar nastām apkrauti kāpa augšā. mēs vēl nebijām līdz tai pārejai uzkāpuši, kad tie jau nāca atpakaļ lejā





tālāk par šo skatiņu tad arī netikām





einam lejup









tas pelēcīts visticamāk vairs nav šai saulē. izskatījās, ka viņam lauzta priekškāja. potīte bija milzīgs, asiņains, ar mušām apsēsts bumbulis. kad nokāpām lejā, iegājām tai Mountain travel agency un pateicām par ievainoto zirgu (jo tur bija arī uzraksts rent a horse). likās, ka sieviete zina, kam tie pieder, jo šī uzreiz satraukti zvanīja kaukam. izskatījās, jau ka tā kāja nebi glābjama, ka tur tik atlika izbeigt zvēram mokas





govītes



atradu arī laimes puspakavu un atvedu mājā



kad bijām tikuši atpakaļ līdz baznīcai, tieši brauca viena Ņiva lejā. piedāvājās par 10 Lariem paraut mūs līdzi un mēs lieki nedomādami piekritām. nobraucām līdz Stepansmindai, nopirkām aliņu un cepumus un pārguruši kūkojām auto stāvvietā, vispār negribot domāt ko un kā īsti rīkoties tālāk. ta mums pienāca klāt tūristu nofraktēta mikroautobusiņa šoferis un par maršrutkas cenu piedāvājās paņemt mūs līdzi uz Tbilisi. mums plānā it kā bija kāpiens uz Lomisi baznīcu, kas sākas no pilsētas, kas atrodas bišķi lejāk, tāpēc nobraucām tik līdz Kvemo Mletai un meklējām atkal kur gulēt.
pa ceļam busiņš piestāja pie baltas klints, pa kuru tek dabīgi gāzēts minerāļūdenis. ielej tik pudelē un dzer iekšā uz nebēdu





cilvēki Kvemo Mletā nebija diezko laipni. nu tur tāda maza baznīciņa gandrīz pie paša ceļa, tur pagalmā stāvēja svētais tēvs un ar visiem jautri tērzēja, bet kad Kārlis piegāja viņam pajautāt par gulēšanu kaukur tur ārā, viņš tik atmeta ar roku un teica, lai guļam kur gribam. atrast vietu, kur mēs to gribētu darīt bija diezgan grūti, jo visur vai nu pārāk liels slīpums/stāvums vai arī pilns ar akmeņiem un klintsbluķiem. atradām, nobāzējāmies un sapratām, ka esam pamatīgi apdeguši saulē. svila rokas, svila kājas, svila seja un kakls. parādījās arī vēl viena problēma - nepārprotami apmācās, bet mums nebija nekādu veidu kā varētu paglābties no lietus. ap diviem naktī es pamodos no tā, ka uzpil pāris pilieni, pamodināju Kārli, pastījāmies debesīs, ieraudzījām vienā pusē zvaigznes, nodomājām, ka viss pohui un gulējām tālāk. par laimi tā arī nesāka ritīgi līt un beigu beigās tai naktī bija viens no labākajiem miegiem visa ceļojuma laikā.
vakara skats no guļvietas





no rīta joprojām šausmīgi svila saulē apdegusī āda un par spīti karstumam nācās tērpties biksēs un jaciņās. tāpēc, lai gan pauers iekšā bija, sapratām, ka no kāpiena uz Lomisi šoreiz ir jāatsakās. gājām ārā uz ceļu un tur atkal bija atgriezusies mūsu maršrutku veiksme - ceļmalā stāvēja pāris cilvēku, piegājām pie viņiem, pajautājām vai tie gaida maršrutku un uzzinājām, ka pēc kādām 10 min jābūt. bija pat ātrāk un ar pietiekami daudz brīvām vietām, lai tur varētu ērti iesēsties un nobraukt Tbilisi

labrīt







redzkur manas vēža kājas