*

neeksistē nekas tāds, kas varētu likt man iemīlēt aukstumu. esmu nešaubīgi pārliecināta, ka, ja pastāv elle, tur ir auksts un es varu to atkārtot piecdesmittūkstoščertsimtseptiņdesmitrīs reizes, ja vajag. kad ir šitik auksts, vai vēl aukstāks, mani pārņem neietekmējamas nolemtības sajūta un nīgrums. bet, kad vēl pūš tāds ežadatains vējš, es sajūtos pilnīgi bezpalīdzīga. tad man gribas nogulties zemē; klusi smilkstēt; ļaut, lai aukstums, pārvēršot asinis ledū, uzspridzina manus asinsvadus un sagaidīt kamēr atnāk Cibiņš, paņem mani aiz rokas un nosēdina uz pūkainas mākoņmalas - blakus sev, Dieviņam un visiem skaistajiem enģelīšiem.