jūnijs
Posted on 2024.06.10 at 12:05
karoč, man liekas, ka es vispār neesmu piemērota kapitālismam, es nevaru atrast sev tajā vietu, kas mani mani ātrāk vai lēnāk, maigāk vai agresīvāk nekorodētu. man liekas, ka man nekur nav vietas, es nekur nejūtos labi. un es nesaprotu vai tā ir kaut kāda trauma un psiholoģiskas problēmas, kas kaut kā aktīvi jārisina (es eju pie terapeita, šobrīd vispār nekā nepalīdz) vai tāda es vienkārši esmu. un kā vispār dzīvot.
no visas manas darba pieredzes es laikam labi jutos tikai pirmajos divos KVFR gados. man tiešām patika, bija prieks, entuziasms. nebija jau arī nekāda medus maize, bija stress un problēmas un izaicinājumi, bet bija forši. to nokāva kovids un trimda Zeļļu ielā. + tad mans dzīvesbiedrs pameta šo organizāciju un ar nākamo tehnisko direktoru man neveidojās pārāk veiksmīga sadarbība, man nebija drošības sajūtas. tāpēc es kopumā vispār necik nenožēloju, ka aizgāju, tas bija labs un pareizs lēmums, es jūtos atvieglota par to. kas attiecas uz jauno darbu - tā it kā ir piena upe ķīseļa krastos, ņemot vērā to, ka darbs ir provincē, ir stabila alga un tā ir kultūras joma (bet nav kultūras nams ar provinciālām tantēm). bet es nejūtos labi un es jūtu kā manī aug stress un panika un kā es aizvien vairāk sastingstu un zūd vēlme darīt arī ārpusdarba lietas, kas man parasti patīk un iepriecina. centrālā problēma laikam ir darba laiks - darba intervijā vienojāmies, ka varu strādāt savā režīmā, bet realitātē tas tā nedarbojas. tas tomēr ir darbs no 9 līdz 17 + pasākumi vakaros vai nedēļas nogalēs, kad nu tie ir. protams, salīdzinot ar manu iepriekšējo ofisa darba laika pieredzi reklāmas kantorī ir labāk, jo es daļu dienu strādāju attālināti, es neesmu piesieta visu laiku ofisam, kaut kādus laikus jau varu arī bīdīt, bet tomēr... nesen pļāpāju ar Lomiku, kurš no pilnīga alkotreša ir pārvērties par rūķi ar siltām un rāmām acīm. viņam liekoties, ka viņa kādreizējās problēmas lielā mērā cēlušās no tā, ka viņš nav apzinājies, ka introverts un ko tas nozīmē un, ka viņam ir nepieciešams daudz laika vienatnē, mežā, utt. tagad viņš to zinot un praktizējot un esot apzināts un sekojot līdzi savām vajadzībām. es arī gribu būt rūķis. dzīvot savā rūķu mājiņā un čubināt savu rūķu dārziņu un iet imersēties rūķu mežā un satikt tur visādus brīnumus. bet, ja es esmu nostrādājusi tās piecas dienas nedēļā, nosēdējusi pie kompja, komunicējusi ar miljons svešiem cilvēkiem + kolēģiem, man vienkārši nav spēka nekur iet un neko darīt. man vienkārši gribas gulēt gultā un skatīties griestos. vai spēlēt Heroes un ēst. es drīz būšu nostrādājusi 3 mēnešus un jūtu, kā sāk krāties stress un es kļūstu aizvien inertāka un apātiskāka. reklāmas kantorī izturēju tikai 3 mēnešus - tas bija grūtāk un intensīvāk, jo pilnīgi jauna un sveša sfēra un darba pienākumi un tiešām no 9 - 18 klātienē, uz vietas birojā. man jau ļoti ātri zuda enerģija kaut ko darīt vakaros pēc darba, jau ceturtdienā biju pilnīgi pārgurusi, visu sestdienu vajadzēja pilnīgi off, tad svētdien it kā biju drusku atguvusies, lai varbūt pievērstos kaut kam, kas mani iepriecina, bet nākamajā dienā jau atkal bija jāiet uz darbu. man diezgan drīz no rītiem sāka gribēties raudāt par to, ka atkal jāiet uz darbu un tur jāsēž visa diena. tas bija rudens. bieži bija migla un dūmaka. es atceros, kā izgāju uz ielas un gāju uz darbu un man likās, ka kaut kur pretējā virzienā, miglā skan bungas, kas mani aicina pie sevis. un es katru rītu pagriežu tām muguru un eju prom. kaut kādā mērā es bungām tomēr atsaucos. es aizgāju no reklāmas kantora un pārcēlos uz Smilteni. par to visu man ir ļoti liela pareizības sajūta. bet ko tālāk? tās bungas ir apklusušas. palikusi tikai migla.
skaidrs, ka to visu var nosaukt vienkārši par izlepšanu un slinkumu. bet problēma ir tajā, ka, ja es mēģinu to visu apspiest un kaut kā pa labam vai ļaunam ar sevi sarunāt un tirgoties, tad reaģē mans ķermenis. reklāmas kantora laikā es sāku naktīs ārprātīgi svīst. nu tā, ka nakts laikā jānomaina ~5-7 t-krekli. es gulēju uz dvieļa. toreiz izgāju visas veselības pārbaudes (vēzis, hormoni, tuberkuloze utt.). visas analīzes pilnīgi tīras. svīšana beidzās, kad no darba aizgāju. ik pa laikam mēdzu pasvīst, ja ir akūts liels stress, bet kopumā reti. vēl viena lieta, kā mans ķermenis protestē pret kaut ko ir alerģijas/dermatīti. pirmo reizi pieredzēju vēl JRT laikā, kad pirmspirmizrādes laikā bija konflikts ar nesen strādāt sākušu priekšnieci, kam bija lielas problēmas ar varas izrādīšanu. pēc tam ik pa laikam. arī producējot kvfr izrādes. pagājšgad bija diezgan bieži. principā kopš nomainījās tehniskais direktors. ir bijis arī pēc eksistenciāliem strīdiem ar dzīvesbiedru.
pagājšgada pirmajā pusē bieži jutos tā smagi. man burtiski bija smaguma sajūta krūtīs. emocionālā ziņā. ar ko tas beidzās? ar to, ka vasarā aizgāju uz ikgadējo vizīti pie ginekologa un mani aizsūtīja uz krūšu sonogrāfiju. sabiezējumu dēļ. pagaidām viss kārtībā, aizgāju vēl drošības labad uz mamogrāfiju. bet kaut kā ļoti iespēra tas, cik ilustratīvi tas notiek.
tagad jaunākā ķermeņa neapmierinātības paušanas izpausme ir autoimūnas vairogdziedzera problēmas. pagaidām it kā nav ļoti traki, bet uzrādās gan analīzēs, gan sonogrāfijā. un kad jūtos emocionāli slikti (kas pēdējā laikā ir bieži), tad jūtu spiedienu kaklā. gan ĢĀ, gan ginekologs uzskata, ka zāles nevajag vēl dzert. tikai "pastrādāt ar stresu". jā, bet kā? man toolboxā ir visādas lietas, kas palīdz justies labi. staigāt pa mežu un joga un intervālu ēšana, bet man nav spēka to praktizēt. darbs prasa tik daudz laika, ka man nepietiek laika buferzonām. es nekad neesmu bijis tāds high energy cilvēks, kas spēj no vienas lietas darīšanas mesties uz otru. es kādreiz pat pārvilkusies mājās no dzeršanām negāju uzreiz gulēt, bet uztaisīju tēju, ierakstīju klabā un drusku pasēdēju. vienīgais uz ko šobrīd esmu spējīga - katru vakaru aizbraukt līdz ezeram nopeldēties. tas ir vēl kaut kāds pēdējais diedziņš pie kā turos.
es noteikti pārāk daudz domāju. es taču varētu vienkārši neiedziļinoties darīt to, ko man liek, to, kas nepieciešams un viss. bet man besī esošā kultūras realitāte. es varu rakstīt un lūgties visādiem uzņēmumiem. sarunāt pasākumam toitojus par pašizmaksu un to, ka būs īpašs etnofestivāla vilciena vagons un, ka Rudaks nofočēs koncertu apmaiņā pret limonādēm nevis naudu. bet man riebjas, ka pasaule ir tāda, kurā, lai notiktu kultūra ir jānodarbojas ar šādām lietām, nevis pašu kultūru. un man vispār neinteresē to darīt. man liekas, ka to darot es disociējos. es varu pēc tam lasīt savus profesionāli uzrakstītos e-pastus un brīnīties par lietām, ko ir izdevies sarunāt - ar sajūtu, ka to vispār neesmu darījusi es. ka tas ir cits cilvēks, kas to dara. un arī tas man riebjas. man riebjas lielāko daļu no sava laika rakstīt epastus, pat, ja tas nav bezpersonisks reklāmas kantoris, bet kultūra. es ilgojos pēc integritātes. darīt kaut ko tādu, kur es varu būt vismaz par 80% es visu laiku. un stulbākais ir tas, ka es nemaz nezinu kas tas ir un vai vispār kaut kas tāds eksistē. es noteikti daudz labprātāk taisītu ēst Savvaļas nometnē, nekā organizētu etnofestivālu. bet Savvaļas nometnē nav jātaisa ēst katru mēnesi par pieklājīgu piķi. un piķi man diemžēl tomēr vajag. jūs taču redzējāt cik man maijā izmaksāja zirgs. mums mājās joprojām nav kanalizācijas. mēs neesam par savu naudu nopirkuši nevienu no mašīnām, kuras mums ir vai ir bijušas. ar visām ir palīdzējusi vīramāte. jumtu arī mainījām par viņas naudu. un, ja es nespēju pastrādāt pat kultūras sfērā - ko tad es vispār spēju?
arī tagad rakstot šo garo penteri, kurš dažādās formās maļas pa manu galvu jau vairākas nedēļas, man aug panikas sajūta. jo īstenībā man šobrīd būtu jāizsūta epasti visādām organizācijām ar atlaižu kodu uz festivāla biļetēm (lērums jau ir izsūtīti). jo saimnieks grib, lai tiek pārdotas 1500 biļetes. šobrīd ir nopirktas ~120. un es neticu festivālam tādā formā, kādā viņš tiek rīkots šobrīd. manliekas niša ir pārāk šaura, cilvēku (kam vispār kaut kas tāds interesē) pārāk maz, pasākumu pārāk daudz, vasara pārāk īsa. manliekas viņu vajadzētu daunšiftot, nevis forsēt un žmiegt.
es nezinu kā man būt un kā dzīvot šajā pasaulē - tā, lai vienlaikus būtu mierā un saskaņā ar sevi (un savu ķermeni), nebūtu bomzis, justos kaut kur derīga un iederīga un piederīga, justu izaugsmes un attīstīšanās sajūtu.
un runājot par būšanu par sliņķi vs darba tikums vs ķermenis. draudzenes mammai pagājšgad atklāja krūts vēzi 4. stadijā. ar metastāzēm. lai cik drausmīgi tas neizklausītos viņa to uztvēra ar milzīgu atvieglojumu. jo vairs nebija jāiet uz darbu, kas viņai bija riebies jau gadiem. viņa ilgi nostrādāja par konditorejas izstrādājumu fasētāju - garas stundas uz kājām, karstās, smacīgās telpās, smagumu cilāšana, maiņu darbs arī naktīs, darbaspēka trūkums - bieži jāstrādā vairākas maiņas un virsstundas + alga jau nekādi miljoni ar nebija. viņai riebās emocionāli un bija drausmīgi grūti fiziski, bet bija taču jāstrādā. jo tas taču ir pareizi. lai gan krūts vēzis 4. stadijā ar metastāzēm ir ne visai spīdoša diagnoze, viņa izskatās un jūtas labāk, nekā pirms tam - kad bija jāiet uz darbu, jo uz darbu ir jāiet un nav ko čīkstēt. viņa ir mans antivaronis. es negribu būt kā viņa. tad es labāk esmu sliņķe un bomze.
p.s. manliekas, ka es tik ilgi izturēju to braukāšanu strādāt uz Rīgu, jo tās 2h ceļā arī ir buferzona, turklāt tāda, ko neviens nevar atņemt. siltajos un gaišajos gadalaikos jau arī tā nav nekāda problēma. tas nav grūti. klausies podkāstu un pavadi laiku savā nodabā. atej no viena stāvokļa un esi gatavs būt citā stāvoklī. ziemā, tumsā, šļurās un puteņos gan braukt irnogurdinoši. un pēdējos divus gadus bija papildus nogurdinoši, jo visu laiku bija problēmas ar stress par mašīnām. vai fordam nokritīs sajūga ķega krustojumā vai nē. vai volvo būs elektrogļuks vai nē. tas kaut kā ļoti nomocīja un noriebināja braukāšanas sakarā.
+ es nemāku strādāt slikti. es jūtu atbildību savu kolēģu un arī algas lapiņas priekšā. un arī sava iekšējā ētikas koda priekšā. bet man ir drausmīgi grūti labi darīt lietas, kas man neinteresē. man ir svarīga jēgas sajūta. un godīguma un taisnīguma sajūta. es saprotu, ka ideālisms ir naivi un apgrūtinoši. bet to jau nevar tā vnk izslēgt un viss. es saprotu, ka daudzi cilvēki jūtas labi tajā 9-17 rāmī. iet un vnk dara tās lietas, kas jādara un daudz nedomā. vai domā un dzer noofēnu (kā man daļa kolēģu. gan veco, gan jauno), bet arī tas viņiem liekas normāli. man neliekas. man gribas, lai mana dzīve pieder man pašai. un, lai man ir nauda :D
no visas manas darba pieredzes es laikam labi jutos tikai pirmajos divos KVFR gados. man tiešām patika, bija prieks, entuziasms. nebija jau arī nekāda medus maize, bija stress un problēmas un izaicinājumi, bet bija forši. to nokāva kovids un trimda Zeļļu ielā. + tad mans dzīvesbiedrs pameta šo organizāciju un ar nākamo tehnisko direktoru man neveidojās pārāk veiksmīga sadarbība, man nebija drošības sajūtas. tāpēc es kopumā vispār necik nenožēloju, ka aizgāju, tas bija labs un pareizs lēmums, es jūtos atvieglota par to. kas attiecas uz jauno darbu - tā it kā ir piena upe ķīseļa krastos, ņemot vērā to, ka darbs ir provincē, ir stabila alga un tā ir kultūras joma (bet nav kultūras nams ar provinciālām tantēm). bet es nejūtos labi un es jūtu kā manī aug stress un panika un kā es aizvien vairāk sastingstu un zūd vēlme darīt arī ārpusdarba lietas, kas man parasti patīk un iepriecina. centrālā problēma laikam ir darba laiks - darba intervijā vienojāmies, ka varu strādāt savā režīmā, bet realitātē tas tā nedarbojas. tas tomēr ir darbs no 9 līdz 17 + pasākumi vakaros vai nedēļas nogalēs, kad nu tie ir. protams, salīdzinot ar manu iepriekšējo ofisa darba laika pieredzi reklāmas kantorī ir labāk, jo es daļu dienu strādāju attālināti, es neesmu piesieta visu laiku ofisam, kaut kādus laikus jau varu arī bīdīt, bet tomēr... nesen pļāpāju ar Lomiku, kurš no pilnīga alkotreša ir pārvērties par rūķi ar siltām un rāmām acīm. viņam liekoties, ka viņa kādreizējās problēmas lielā mērā cēlušās no tā, ka viņš nav apzinājies, ka introverts un ko tas nozīmē un, ka viņam ir nepieciešams daudz laika vienatnē, mežā, utt. tagad viņš to zinot un praktizējot un esot apzināts un sekojot līdzi savām vajadzībām. es arī gribu būt rūķis. dzīvot savā rūķu mājiņā un čubināt savu rūķu dārziņu un iet imersēties rūķu mežā un satikt tur visādus brīnumus. bet, ja es esmu nostrādājusi tās piecas dienas nedēļā, nosēdējusi pie kompja, komunicējusi ar miljons svešiem cilvēkiem + kolēģiem, man vienkārši nav spēka nekur iet un neko darīt. man vienkārši gribas gulēt gultā un skatīties griestos. vai spēlēt Heroes un ēst. es drīz būšu nostrādājusi 3 mēnešus un jūtu, kā sāk krāties stress un es kļūstu aizvien inertāka un apātiskāka. reklāmas kantorī izturēju tikai 3 mēnešus - tas bija grūtāk un intensīvāk, jo pilnīgi jauna un sveša sfēra un darba pienākumi un tiešām no 9 - 18 klātienē, uz vietas birojā. man jau ļoti ātri zuda enerģija kaut ko darīt vakaros pēc darba, jau ceturtdienā biju pilnīgi pārgurusi, visu sestdienu vajadzēja pilnīgi off, tad svētdien it kā biju drusku atguvusies, lai varbūt pievērstos kaut kam, kas mani iepriecina, bet nākamajā dienā jau atkal bija jāiet uz darbu. man diezgan drīz no rītiem sāka gribēties raudāt par to, ka atkal jāiet uz darbu un tur jāsēž visa diena. tas bija rudens. bieži bija migla un dūmaka. es atceros, kā izgāju uz ielas un gāju uz darbu un man likās, ka kaut kur pretējā virzienā, miglā skan bungas, kas mani aicina pie sevis. un es katru rītu pagriežu tām muguru un eju prom. kaut kādā mērā es bungām tomēr atsaucos. es aizgāju no reklāmas kantora un pārcēlos uz Smilteni. par to visu man ir ļoti liela pareizības sajūta. bet ko tālāk? tās bungas ir apklusušas. palikusi tikai migla.
skaidrs, ka to visu var nosaukt vienkārši par izlepšanu un slinkumu. bet problēma ir tajā, ka, ja es mēģinu to visu apspiest un kaut kā pa labam vai ļaunam ar sevi sarunāt un tirgoties, tad reaģē mans ķermenis. reklāmas kantora laikā es sāku naktīs ārprātīgi svīst. nu tā, ka nakts laikā jānomaina ~5-7 t-krekli. es gulēju uz dvieļa. toreiz izgāju visas veselības pārbaudes (vēzis, hormoni, tuberkuloze utt.). visas analīzes pilnīgi tīras. svīšana beidzās, kad no darba aizgāju. ik pa laikam mēdzu pasvīst, ja ir akūts liels stress, bet kopumā reti. vēl viena lieta, kā mans ķermenis protestē pret kaut ko ir alerģijas/dermatīti. pirmo reizi pieredzēju vēl JRT laikā, kad pirmspirmizrādes laikā bija konflikts ar nesen strādāt sākušu priekšnieci, kam bija lielas problēmas ar varas izrādīšanu. pēc tam ik pa laikam. arī producējot kvfr izrādes. pagājšgad bija diezgan bieži. principā kopš nomainījās tehniskais direktors. ir bijis arī pēc eksistenciāliem strīdiem ar dzīvesbiedru.
pagājšgada pirmajā pusē bieži jutos tā smagi. man burtiski bija smaguma sajūta krūtīs. emocionālā ziņā. ar ko tas beidzās? ar to, ka vasarā aizgāju uz ikgadējo vizīti pie ginekologa un mani aizsūtīja uz krūšu sonogrāfiju. sabiezējumu dēļ. pagaidām viss kārtībā, aizgāju vēl drošības labad uz mamogrāfiju. bet kaut kā ļoti iespēra tas, cik ilustratīvi tas notiek.
tagad jaunākā ķermeņa neapmierinātības paušanas izpausme ir autoimūnas vairogdziedzera problēmas. pagaidām it kā nav ļoti traki, bet uzrādās gan analīzēs, gan sonogrāfijā. un kad jūtos emocionāli slikti (kas pēdējā laikā ir bieži), tad jūtu spiedienu kaklā. gan ĢĀ, gan ginekologs uzskata, ka zāles nevajag vēl dzert. tikai "pastrādāt ar stresu". jā, bet kā? man toolboxā ir visādas lietas, kas palīdz justies labi. staigāt pa mežu un joga un intervālu ēšana, bet man nav spēka to praktizēt. darbs prasa tik daudz laika, ka man nepietiek laika buferzonām. es nekad neesmu bijis tāds high energy cilvēks, kas spēj no vienas lietas darīšanas mesties uz otru. es kādreiz pat pārvilkusies mājās no dzeršanām negāju uzreiz gulēt, bet uztaisīju tēju, ierakstīju klabā un drusku pasēdēju. vienīgais uz ko šobrīd esmu spējīga - katru vakaru aizbraukt līdz ezeram nopeldēties. tas ir vēl kaut kāds pēdējais diedziņš pie kā turos.
es noteikti pārāk daudz domāju. es taču varētu vienkārši neiedziļinoties darīt to, ko man liek, to, kas nepieciešams un viss. bet man besī esošā kultūras realitāte. es varu rakstīt un lūgties visādiem uzņēmumiem. sarunāt pasākumam toitojus par pašizmaksu un to, ka būs īpašs etnofestivāla vilciena vagons un, ka Rudaks nofočēs koncertu apmaiņā pret limonādēm nevis naudu. bet man riebjas, ka pasaule ir tāda, kurā, lai notiktu kultūra ir jānodarbojas ar šādām lietām, nevis pašu kultūru. un man vispār neinteresē to darīt. man liekas, ka to darot es disociējos. es varu pēc tam lasīt savus profesionāli uzrakstītos e-pastus un brīnīties par lietām, ko ir izdevies sarunāt - ar sajūtu, ka to vispār neesmu darījusi es. ka tas ir cits cilvēks, kas to dara. un arī tas man riebjas. man riebjas lielāko daļu no sava laika rakstīt epastus, pat, ja tas nav bezpersonisks reklāmas kantoris, bet kultūra. es ilgojos pēc integritātes. darīt kaut ko tādu, kur es varu būt vismaz par 80% es visu laiku. un stulbākais ir tas, ka es nemaz nezinu kas tas ir un vai vispār kaut kas tāds eksistē. es noteikti daudz labprātāk taisītu ēst Savvaļas nometnē, nekā organizētu etnofestivālu. bet Savvaļas nometnē nav jātaisa ēst katru mēnesi par pieklājīgu piķi. un piķi man diemžēl tomēr vajag. jūs taču redzējāt cik man maijā izmaksāja zirgs. mums mājās joprojām nav kanalizācijas. mēs neesam par savu naudu nopirkuši nevienu no mašīnām, kuras mums ir vai ir bijušas. ar visām ir palīdzējusi vīramāte. jumtu arī mainījām par viņas naudu. un, ja es nespēju pastrādāt pat kultūras sfērā - ko tad es vispār spēju?
arī tagad rakstot šo garo penteri, kurš dažādās formās maļas pa manu galvu jau vairākas nedēļas, man aug panikas sajūta. jo īstenībā man šobrīd būtu jāizsūta epasti visādām organizācijām ar atlaižu kodu uz festivāla biļetēm (lērums jau ir izsūtīti). jo saimnieks grib, lai tiek pārdotas 1500 biļetes. šobrīd ir nopirktas ~120. un es neticu festivālam tādā formā, kādā viņš tiek rīkots šobrīd. manliekas niša ir pārāk šaura, cilvēku (kam vispār kaut kas tāds interesē) pārāk maz, pasākumu pārāk daudz, vasara pārāk īsa. manliekas viņu vajadzētu daunšiftot, nevis forsēt un žmiegt.
es nezinu kā man būt un kā dzīvot šajā pasaulē - tā, lai vienlaikus būtu mierā un saskaņā ar sevi (un savu ķermeni), nebūtu bomzis, justos kaut kur derīga un iederīga un piederīga, justu izaugsmes un attīstīšanās sajūtu.
un runājot par būšanu par sliņķi vs darba tikums vs ķermenis. draudzenes mammai pagājšgad atklāja krūts vēzi 4. stadijā. ar metastāzēm. lai cik drausmīgi tas neizklausītos viņa to uztvēra ar milzīgu atvieglojumu. jo vairs nebija jāiet uz darbu, kas viņai bija riebies jau gadiem. viņa ilgi nostrādāja par konditorejas izstrādājumu fasētāju - garas stundas uz kājām, karstās, smacīgās telpās, smagumu cilāšana, maiņu darbs arī naktīs, darbaspēka trūkums - bieži jāstrādā vairākas maiņas un virsstundas + alga jau nekādi miljoni ar nebija. viņai riebās emocionāli un bija drausmīgi grūti fiziski, bet bija taču jāstrādā. jo tas taču ir pareizi. lai gan krūts vēzis 4. stadijā ar metastāzēm ir ne visai spīdoša diagnoze, viņa izskatās un jūtas labāk, nekā pirms tam - kad bija jāiet uz darbu, jo uz darbu ir jāiet un nav ko čīkstēt. viņa ir mans antivaronis. es negribu būt kā viņa. tad es labāk esmu sliņķe un bomze.
p.s. manliekas, ka es tik ilgi izturēju to braukāšanu strādāt uz Rīgu, jo tās 2h ceļā arī ir buferzona, turklāt tāda, ko neviens nevar atņemt. siltajos un gaišajos gadalaikos jau arī tā nav nekāda problēma. tas nav grūti. klausies podkāstu un pavadi laiku savā nodabā. atej no viena stāvokļa un esi gatavs būt citā stāvoklī. ziemā, tumsā, šļurās un puteņos gan braukt irnogurdinoši. un pēdējos divus gadus bija papildus nogurdinoši, jo visu laiku bija problēmas ar stress par mašīnām. vai fordam nokritīs sajūga ķega krustojumā vai nē. vai volvo būs elektrogļuks vai nē. tas kaut kā ļoti nomocīja un noriebināja braukāšanas sakarā.
+ es nemāku strādāt slikti. es jūtu atbildību savu kolēģu un arī algas lapiņas priekšā. un arī sava iekšējā ētikas koda priekšā. bet man ir drausmīgi grūti labi darīt lietas, kas man neinteresē. man ir svarīga jēgas sajūta. un godīguma un taisnīguma sajūta. es saprotu, ka ideālisms ir naivi un apgrūtinoši. bet to jau nevar tā vnk izslēgt un viss. es saprotu, ka daudzi cilvēki jūtas labi tajā 9-17 rāmī. iet un vnk dara tās lietas, kas jādara un daudz nedomā. vai domā un dzer noofēnu (kā man daļa kolēģu. gan veco, gan jauno), bet arī tas viņiem liekas normāli. man neliekas. man gribas, lai mana dzīve pieder man pašai. un, lai man ir nauda :D
jūnijs
Posted on 2024.06.10 at 20:33
Pirmā antifašistiskās jaunatnes Starptautiskā kongresā Parīzē 1933. gada septembrī no Latvijas piedalījāmies trīs delegati: dzejnieks Meinchards Rudzīts, kāds jaunietis no laukiem un es. Latvijas Kompartija uzdeva man vadīt šo delegaciju. Mandatus saņēmu Parīzē. Tos no Latvijas līdzi vest nevarēju, jo bija jābrauc cauri fašistiskajai Vācijai. (..) Kongresa pirmajā dienā bija ieradies arī Anrī Barbiss, kuru pazinu jau no divdesmit sestā gada, kad darbojos Francijas komunistiskajā partijā. (..) Pošoties atpakaļ uz Latviju pēc Kongresa man Parīzē Anrī Barbisa Antifašistiskajā Komitejā palūdza, lai aizvedot Kongresa materialus uz Berlīni un Kauņu. Uzdevumu apņēmos izpildīt. Berlinē to izpildījām kopīgi ar vācu komunistu žurnalistu Hansi Meringu, Protams, Kongresa antifašistiskā materialu transports pa hilteriskās Vācijas teritoriju prasija vislielāko modrību un konspirāciju. Divatā ar Meringu mums tas izdevās.
/Alīna Vilde Grīnberga. Darba pirmajos gados. Mašīnraksts. iespējams 50. gadu vidus/
(lūk, mana vecvecmāmiņa transportē kaut kādus komunistu papīrus pa hitlerisko Vāciju, bet es nevaru dažus e-pastus toitojiem šmoitojiem uzrakstīt. tālu no ābeles ābols nokritis)
/Alīna Vilde Grīnberga. Darba pirmajos gados. Mašīnraksts. iespējams 50. gadu vidus/
(lūk, mana vecvecmāmiņa transportē kaut kādus komunistu papīrus pa hitlerisko Vāciju, bet es nevaru dažus e-pastus toitojiem šmoitojiem uzrakstīt. tālu no ābeles ābols nokritis)