*

svētdienas rīts atnesa attālu māsīcu. Otto māsas Olgas pēcteci. izrādās Kokneses "Zaļkalni" par kuriem 30. gadu beigu periodikā lasāms, ka tiek izsolīti nenomaksātas hipotēkas dēļ, atkal ir manas dzimtas īpašumā. 90. gadu beigās māja jau bijusi izdemolēta un principā grausts, bet māsīcai bezmaz katru nakti rādījusies sapnī. tad nu 2000. gadā saņēmusies un izpirkusi un kopš tā laika naktīs guļ mierīgi. atjaunojusi un dzīvo vēl šobaltdien. arī visu padomju laiku tur dzīvojušas Olgas meitas, bet pēdējai no viņām bērnu nebija un pēc viņas nāves māja nonākusi svešās rokās un tur kādu laiku dzīvojuši visnotaļ deklasēti elementi.
tagad tikai pārādījās jauna Grīnbergu mīkla. māsīcai šķiet, ka Zaļkalnos Grīnbergi mituši no 1906. gada - balstoties uz kādu Otto vēstuli Olgai, kurā viņš 1976. gadā apsveic viņu ar 70 gadiem Zaļkalnos. bet manā pasaulē 1906. gadā Pēteris Grīnbergs nodarbojas ar revolūciju, slēpjas mežā, izvairās no melnās sotņas represijām, pēc tam vairs nevar dabūt darbu, pastrādā par mežsargu Slātē un tad ir vienkārši gājējs otrās sievas Paulīnes dzimtajās mājās "Alīdzēnos". viņa vienīgais bērns no otrās sievas - Gustavs, dzimis 1910. gadā "Alīdzēnos". bet pie Zaļkalniem tiek kaut kur ap 20. gadu, kad reformas rezultātā Kokneses muižu sadala miljons mazās vienībās. Zaļkalni, starp citu, atrodas Kokneses parkā, blakus feikajam Pērses ūdenskritumam.

sarunājām, ka kaut kad jūlijā aizbraukšu ciemos. pagaidām īsas piezīmes no sarunas ar māsīcu:
* jau stāstīju, kā pamāte Paulīne Otto čukstēja ausī, lai iet pie savas mammiņas. viņa tiešām esot bijusi ļoti ļauna pamāte Pētera bērniem. Otto ir vecāks brālis Frīdberts, par kuru līdz šim zināju, tikai, ka miris jauns. viņam izrādās bijis kaut kāds vēzis mugurā un tā pamāte viņu visu laiku pa muguru situsi. lai sāp. mūža nogalē par viņu rūpējusies pameita Olga un tad viņa it kā esot lūgusi piedošanu par savu izturēšanos pret pabērniem;
* Otto brālis Makimiliāns, Latvijas armijas leitnants, bijis izsūtīts uz Sibīriju, bet atgriezies. viņa pēcteči dzīvo Talsos, bet meita (? mazmeita?) studiju laikā kādu laiku dzīvojusi pie Otto Tērbatsielas dzīvoklī;
* par Alīnu advokātu/juristu aprindās padomju laikā runāts, ka viņa ir franču spiedze;
* Krievkalnu kapi, kuros guldīti Grīnbergi - Pēteris, Frīdberts, Paulīne appludināti ceļot HES, bet Grīnbergi pārapbedīti Atradzes kapsos un māsīca tos joprojām kopjot;
* Olgas pirmais bērns - Armands (Otto pierakstos Normunds) uzreiz pēc piedzimšanas nodots adopcijai. Nav zināms kāpēc un nav zināms arī nekas par viņa tālāko likteni.


un fun fact - māsīca regulāri pērk puķu stādus pie manu vecāku kaimiņienes Salaspilī.

p.s. Kokneses Zaļkalni 1929. gadā
mūsdienas - 9. bilde no augšas

Es redzu kādu saulainu dienas vidu, kad mēs trīs bērni un māte mežā lielā izcirtumā lasam meža zemenes. Māte no sava trauka ieber man, lai man būtu vairāk un es domāju cik viņa ir laba. Vēl tagad, kad sirdi man sagrāb sāpes par mirušo māti man tūliņ acu priekšā iznirst šī aina.
***
Es redzu, ka viņa ir atgriezusies no Brakiem, kur bijusi pie ārsta. Kāda paziņa viņu uzslavējusi: “Cik šodien jūs, mežsardzien, izskataties labi, tāda sārta.” Šie vārdi dzirdu dod mātei cerības pārvarēt ļauno slimību.
***
Drūmā 21 (8.) augusta 1908. gada* diena man acu priekšā visā sāpīgumā. Mēs ar vecāko brāli sadzenam govis mājā pusdienas laikā un ieejot istabā es redzu māte mirusi. Kaila tā novietota uz krēsla, galva noslīgusi uz pleca, melnie mati nokārušies līdz grīdai. Viņu mazgā. Tēvs jau aizbraucis pēc zārka. Mazais brālītis rāpo pa priekšnamu un neko nesaprot. Viņam divi gadi. Vēlāk māti novieto gultā. Bāla seja, melnu matu ieskauta, mierīga viņa guļ gultā istabas kaktā. Mēs četri bērni rotaļājamies durvju priekšā. Nāk garām nāburdziene un mūsu uzraudze paskaidro: “Tie visi četri tagad ir bāreņi”. No tā vakara, kad tika izrunāti šie vārdi, man vienmēr vārds bārenis ir izraisījis sāpīgus pārdzīvojumus un priekšstatus ar mātes nāves skatiem. Vēlāk māti aiznesa uz vāgūzi. Atceros, ka no turienes viņu aizveda pēdējā gaitā.
Bēru brauciens uz Madlienas kapiem sastāvēja no vairākiem pajūgiem. Atceros, kā sēdēju uz salmu maisa ratos un kāda jaunava visu ceļu mani jautrināja. Brauciens man palicis gaišā atmiņā.
Kad nesa kapu kalnā zārku, mēs bērni gājām tieši aiz zārka. Redzu vēl tagad liels kalns kurā jākāpj un cik augstu uz pleciem tēvam un citiem ir pacelts mātes šķirsts. Saule, vēji un ēnas šūpojas mazajās kapsētas liepiņās, kas tagad pēc 42 gadiem izaugušas par vareniem kokiem. No apbedīšanas ceremonijas nekas man nav atmiņā.

Nepabeigts manuskripts… sākts - 1950. gada septembrī Ķemeros
/Rokraksts. Otto Grīnberga arhīvs/

*1908. gadā Otto ir 6 gadus vecs