*

šis ir jocīgs gads. februāra beigās es sev ļoti, ļoti netipiski bēdājos par atkusni un ilgojos kaut ziema un sniegs kavētos vēl visu martu. un tagad man jāatzīstas, ka pat es esmu ļoti nogurusi no karstuma. man tiešām ļoti patīk karstums, bet nupat paliek jau par vienveidīgu. tāda klaustrofobiska sajūta. vismaz naktis varēja iedalīt drusku vēsākas un slapjuma vairāk. pat rasas īsti nav - viss dārzs savītis un ļengans, laistu cik nu spēju un cik akas tilpums ļauj. dunduru arī šogad neprātīgi daudz. zirgiem nekādas dzīves.
šodien kapitulēju un dzīvoju mājā ar nolaistām žalūzijām. parasti atturos no šādu mēru pieņemšanas, jo man ļoti patīk, ka telpas ir gaismas pielietas.

ja es kādreiz izdomāšu iet politikā un tikšu savas mazpilsētas domē, tad pirmais un galvenais uzdevums man būs pie kāda no pilsētā vai tās apkārtnē esošajiem ezeriem ierīkot introverto nūdistu pludmali ar vecuma cenzu. nepilngadīgiem cilvēkiem pirms šīs pludmales apmeklēšanas būs jāizpilda/jāiztur īpaši izstrādāts tests.