*

domājot par Džima ierakstu - es laikam sirds dziļumos ļoti dusmojos uz mammu par to, ka viņa gandrīz vispār nav dzīvojusi savu dzīvi. tikai citu. un gribētu iemācīties nedusmoties, tāpāt kā esmu iemācījusies izmisīgi negaidīt no tēta, to, ko viņš nevar dot.

nesen skapīša dziļumos atradu bundžu ar ābeļziedu tēju. biju aizmirsusi, ka man tāda ir. labi piestāvēja spelgoņa dienām, bet iet kopā arī ar šodienas atkusni un pavasara notīm gaisā.
tā smaržo pēc ziedošām ābelēm un garšo pēc ziedputekšņiem. tā ir zeltaina, mātišķi maiga, bet vienlaikus spēcīga. mazliet liegāka un mazliet sīvāka par liepziediem. pilna saules, pilna atmiņām par pērno pavasari un pilna solījumiem par nākamo.