*

novembra krēsla ar novembra miglu pļavās dejo lēnas un morrīgas dejas. debesis ir zemas, pelēkas un klusas. tās retumis šķērso vien kraukļi un vārnas, īsi un griezīgi sasaukdamies. tālu, dūmakaini violetā mežmalā ganās stirnu bariņš. zirga spalva pārvērtusies no zīdainas un glāsmaini mirdzošas uz biezu, blīvu, matētu un pufīgu kažoku. apkārt nekā nav, viss ir apstājies, mēs esam vieni paši un dodamies pāri laukam.
mūs izseko tumsa.