*

Es esmu ūdens cilvēks, bet neesmu jūras cilvēks. Jūru man sakārojas ~2x gadā, parasti rudeņos vai pavasaros. Bet vakarrīt pamodos ar sajūtu, ka gribas saskarties ar kaut ko lielu, nenovēršamu un atsvešinātu. Galvā skanēja, ka jābrauc uz Tūju. Visu dienu nobumbulējām, bet pēc sešiem vakarā tomēr izkasījāmies, jo 100 km jau nekas liels nav. Mūs sagaidīja auksts vējš un lieli, nemierīgi viļņi un nenovēršamas atsvešinātības sajūta. Nogājām pāris km turp nezinkur un pāris km atpakaļ uz mašīnu. Saulrietā saņēmos arī ielīst ūdenī par spīti aukstajam vējam. Ūdens bija silts kā Klievī, es lecu pa viļņiem un sajutos neizsakāmi dzīva un neizsakāmi laimīga. Viļņi bija vienlaicīgi biedējoši un ļoti izklaidējoši lieli. Kļūmīga soļa rezultātā varētu būt grūti izkļūt no ūdens apakšas. Es stāvēju un ļāvu tiem triekties pret manu muguru, es lecu tiem uz pleca un laidos līdzi. Es jutos kā šķīstītavā un ģērētavā un paradīzē. Un ļoti, ļoti dzīva. Tas bija brīnišķīgi.

P.S. Iesakiet kko lasāmu, lūdzu. Man gribas lasīt īstas, skaistas, biezas vasaras grāmatas, bet man tādu nav. Pēdējās reizēs grāmatnīcās vispār nekas neuzrunāja.