*

bērnības prieks nr1: aizbraukt ar riteni uz Klievi nopeldēties. no namiņa līdz ezeram ir pusotrs kilometrs, bet gandrīz viss ceļš tikai kalnā. tu aizminies, viss tāds nosvīdis un aizelsies, iekrīti ezerā un pēc tam 3 minūtēs mežonīgā ātrumā atripo mājās. ja nebūtu pa ceļam jāpiembremzē pirms diviem galvenajiem ceļiem, vispār būtu minūte. un ziniet, ezerā jau ir ritīgi silts ūdens. tā, ka var plunčāties un ilgi nekāpt ārā.

bērnības prieks nr2: bērnībā redzēt rudo vāveri bija priecīga, taču ikdienišķa lieta, taču pēdējos (daudzos) gados, es esmu redzējusi retāk nekā pa vienai reizi gadā. nupat viena aizskrēja pa sētsmalu. priecājos, ka vismaz viena, turklāt tepat pie namiņa dzīvo. cerams redzēšu biežāk