*

vakar beidzot aizvedām manu mammu uz kino. viņa pēc tam nakšņoja pie mums. sēdējām divatā virtuvē ar tēju un viņa pēkšņi sāka runāt par lietām, par kurām biju sen gribējusi uzzināt ko vairāk, bet nebiju varējusi sadūšoties pajautāt. piemēram, par viņas pirmo laulību, kura bija īsāka par gadu un par kuru zināju no dažām bildēm (kurās nogriezts jaunais vīrs), kaut kādiem dokumentiem un pāris aprautiem teikumiem. tagad zinu gan to, gan vēl viskautko ļoti, ļoti bēdīgu. piemēram, detaļas par mana brāļa pašnāvības mēģinājumu 1995. gadā. ir labi, ka es to zinu, bet es nezinu kā to visu tagad apstrādāt un procesēt savā iekšienē, tā lai tas tur neiegultos, kā kārtējā sacementēto sajūtu/smaguma kārta.

LA.lv: Murkšķi Alsungas pusē nevar aizmigt un dusmīgi svilpj